|
februbaars 27., 2020
 | 07:58
es, protams, vakar aizmirsu pierakstīt, bet.
vakardienas vissmieklīgākā lieta bija tā, ka tomijs pateica paulai "(man liekas, ka) tev ir skaisti zobi". un tad viņš gribēja, lai viņa atver muti, lai par to pārliecinātos. kaut kas starp wholesome un smieklīgi.
vēl vakar vakarā pieskrēja jauns kolēģis. lūk, tādam ir jābūt darbiniekam. sasodīts.
pašās maiņas beigās ar galvām pasveicinājos ar i. (man bija tieši tik apstulbusi izbrīnīta sejas izteiksme, kuru tā arī neizmainīju), kurai joprojām, laikam, ir homeconing tūre?, un jau ārā pie misenēm parunājos ar vienu vecu cīņubiedru, bāc, arī i., kurš, izrādās dzīvo ielas pretējā pusē. un ka mūsu "piemājas maxima" ir "viņa veikals". jā. ir cilvēki, kas par ofisu darbu nav ekstāzē, un es kādēļ viņus nesaprotu.
ā, un laika sunim ir jauns bundzinieks. es saundčekā skatos, nu paga, viņiem bija cits bundzinieks. pēc kāda laiciņa pajautāju viņam to sejā. jā. pēteris no pienvedējiem. man uz divām sekundēm likās, ka viņš sevi nosauca par "pēteri no pienvedējiem". kāds vēl pēteris, pēterim nav brekešu, toties pēterim ir gari t-krekli un gadi ~45.. ā. laika sunī iepriekš spēlēja pēteris no pienvedējiem. ok.
|
| 11:06
ofisā (uz divām h ieskrēju) pa radio klasikas ziņām stāsta, ka alūksnē ir centimetriem smiega. jāaizbrauc. bet kur. un baigi vairs negribās ņemt savu zorki, tik bieži liek vilties..
pirms pāris dienām, kaut kur - atceros, maldugunī - pārklausījis kāda vīrieša stāstu fraugu kompānijai par to veikalu uz tallinas ielas, kur ir vinila atskaņotāji un preces no vācijas. vispirms viņš laikam stāstīja pr ēstuvi, kur viss ir no ķīniskām precēm. nujā, un tikko braucot garām, pie tā vācijas veikala ir astoņu cilvēku rinda pie durvīm. zinu, ka viņš veras vaļā vienpdsmitos.
jā, unvakar vakarā k. atkal nācās sūdzēties, ka ofisa admiistrācija ar viņu nerunā par ņemšanu darbā.
|
| 22:08
fū. atbraucu atpakaļ. redzēju sniegu. tāds viegls absurds, ka jābrauc uz valsts ziemeļiem, lai kaut ko tādu redzētu. un atkal vjetnamas flešbeks. sasodīts.
līdzīgu nopūtu (pēc astoņām nonstopa stundām visur paspēt - nu, ne gluži visur, un ne pilnīgi paspēt, bet vismaz kaut kā iztērēt saulesgaismu) izdvesu atpakaļceļā, tajā kalnamalas viesmīlīgajā iestādījumā, kur gan man nedeva ēst. no sākuma nepiedāvāja, pilnīgi neko, un kad pienācu paprasīt pats, viņiem (precizēšu, viņām) bija tāds "ne-e". nu, ne tāds. bet nē. paņēmu kaut kādu bi-fresh plūškoka limonādi, zobi līp joprojām - pēc divām stundām. un tad es sapratu, ka labi vien ir, ka neko neņēmu ēst, jo knapi paspēšu tikt mājās ar indieti (kuram aizdot ģitāru) sarunātajā laikā. nu, nepaspēju, bet indietis arī galu galā nekur netiek. rīt.
un rīt. ho ho ho. nākamā lieta, pie kuras ķēros kalnmalas iestādē, pēc sēdvietas izraudzīšanas, izģērbšanās, un aiziešanas uz tualeti cerībā atkārtot vienu vecu selfiju, bija jā, par rītdienu. izdomāt, ko varētu teikt rītdien. rīt, kad vienā sfērā būs vis-stresojošākajais pasākums kopš.. pēdējā jūlija vai gandrīz pirmā septembra? nu, ka galīgi nav skaidrs, kas būs vai nebūs. atkal kaut kādi random teikumi, kurus secībā lasīt (vai pat iemācoties no galvas, stāstīt) būtu diezgan pašnāvība. vajadzētu jau izkārtot tā, lai ir labi, bet es neprotu/negribu dirst cilvēkiem, un tas galīgi nav labi. nu, reizēs. kas ir sliktākais, kas var notikt? man uzdirsīs divi čuvaki par to, ka iztērēju max. stundu viņu laika?
|
| 23:50
paskatījos otro sēriju no modern love. tā jaunjorka liekas pārāk uzspodrināta, un ka tie cilvēki dzīvo pārāk labās situācijās (pirmajā sērijā bija armēņu bokseris, kurš padsmit gadus strādā par durvju sargu, un te cilvēki dzīvo klusās nomales mājās), un patērē take-away kafiju. un, jā, tā mūzika ir pārāk cheezy tieši tajās vietās, kur tūlīt būs buča, un tas tā, un kīnere izskatās, vai hm, bija uztaisīta par vecu (bet kāda man vispār starpība). labi, ka nekas neatnāca vaļā.
|
|
|
|