Dažreiz es sāku ļoti nopietni pārdomāt, ko es šeit vēl daru. Ja es kādudien noslepkavošu mazu sirmu kundzīti ar apburošu "viens zobs ir, viens nav, viens ir viens nav utt..." smaidu, ziniet, ka tas gadījās neplānoti. Bet process tika izbaudīts.

Protams, vislabprātāk es šobrīd gribētu karstvīnu (kaut kur ārpus šīs iestādes), bet līdz tam vēl jānodzīvo.

Uz sevi, starp citu, paļauties nevar. T.i., var paļauties mazliet vairāk nekā uz citiem (lai gan pazīstu cilvēkus uz kuriem paļaujos vairāk kā uz sevi (tas tā lai pavisam saputrotos)) bet ne pilnīgi droši. Piemēram, kad kādas rakstura īpašības, kas vienmēr bijušas nemainīgas kā dogmas, izrādās vairs neeksistē. Kad darbības, kas vienmēr notikušas, apziņas līdzdalībai nebūt neesot obligātai, pēkšņi prasa apdomāšanos un izpratni. Tāda sajūta, ka tur, kur vienmēr kopš atceros bijusi siena, pēkšņi ir vairs tikai putekļu mākonis, un es stāvu un skatos neziņā ko iesākt ar pēkšņi atklājušos telpu aiz tā.

Vai vēl darbojas princips, ka par cilvēka cilvēcību liecina arī ne tikai tas, ko viņš spēj un dara, bet arī tas ko izvēlas nedarīt?

Jā, un šonakt es pabeidzu lasīt "Hitchhikers guide of the Galaxy. The trilogy of IV" (V?) Ja kāds vēlas, var ar to izskaidrot manu šābrīža garastāvokli un runas veidu ;)

Vakar biju uz izrādi. Nepārliecināja. Bija patīkami mirkļi un detaļas, bet ne pietiekami. Nav man īsti saprašanas ne par augsto mākslu ne par dziļām psiholoģiskām problēmām. Vai nu noticu un aizraujos vai nenoticu un neaizraujos (neskatoties uz personiskām simpātijām pret aktieriem un režisoru). Vienīgais interesi piesaistošais personāžs sēdēja pašā skatuves dziļumā, pustumsā knapi redzams (ļoti smuks fons galvenajai darbībai, tikai galvenā darbība nebija pietiekami interesanta.)

Mja, gribēju visu izrādi nokomentēt vienā teikumā, bet tomēr izvērsos.

Ja nu neticamā kārtā šo izlasa un saprot, par ko ir runa, kāds no izrādes veidotājiem, atļauju uzskatīt, ka es esmu īgna kašķe, kas neko no teātra nesaprot ;P

Kas pagājis, tas pagājis, bet, ja tas bijis patīkami un beidzies pēkšņi un neloģiski, tad brīžiem tā gribas uzprasīties uz turpinājumu...

http://www.naturephoto-cz.com/meerkat:suricata-suricatta-photo-4217.html

šausmīgi āk miegs
un skūpstīties gribās
(uz ko vairāk šobrīd neesmu spējīga jo šausmīgi nāk miegs)
un ne jau skūpstīties vispār bet tieši ar to vienu Viņu
kas šobrīt tik tālu

Gribu algu. Jo drīzāk jo labāk.

un vēl šodien dzīvē redzēju to maximas efektologu. Saķiķinājos, nebiju aizdomājusies, ka tāds tiešām eksistē un ka IRL rada tikpat nejēdzīgu iespaidu kā reklāmā :D

- pilnīga piektdienas sajūta šodien...
- un vēl es domāju vai pati pārāk sadomājos vai ļauju citiem pārāk sadomāties (ajj, nu tur ir jābūt ļoti pārliecinātai lai cita netraumēšanas labad ierobežotu savas ērtības) ;)
- un vēl četras sudraba karotītes (esmu žagata, nespēju atteikties, bet ko praktiski iesākt arī nezinu) :)

Es esmu kaķumīle un man uzdzen vieglus šermuļus bērni. Man vistuvākajam cilvēkam patīk suņi un ļoti patīk bērni.
Manī nav nekā aristokrātiski vieda vai eleganta, bet tomēr pastāv objekti un darbības, kas man liekas prasti.
Esmu trula un līdz nelabumam ikdienišķa, un tomēr gadās, ka gudri cilvēki pieņem manu sabiedrību.
Un ko ar to visu?
Neko.