Protams, vislabprātāk es šobrīd gribētu karstvīnu (kaut kur ārpus šīs iestādes), bet līdz tam vēl jānodzīvo.

Uz sevi, starp citu, paļauties nevar. T.i., var paļauties mazliet vairāk nekā uz citiem (lai gan pazīstu cilvēkus uz kuriem paļaujos vairāk kā uz sevi (tas tā lai pavisam saputrotos)) bet ne pilnīgi droši. Piemēram, kad kādas rakstura īpašības, kas vienmēr bijušas nemainīgas kā dogmas, izrādās vairs neeksistē. Kad darbības, kas vienmēr notikušas, apziņas līdzdalībai nebūt neesot obligātai, pēkšņi prasa apdomāšanos un izpratni. Tāda sajūta, ka tur, kur vienmēr kopš atceros bijusi siena, pēkšņi ir vairs tikai putekļu mākonis, un es stāvu un skatos neziņā ko iesākt ar pēkšņi atklājušos telpu aiz tā.

Vai vēl darbojas princips, ka par cilvēka cilvēcību liecina arī ne tikai tas, ko viņš spēj un dara, bet arī tas ko izvēlas nedarīt?

Jā, un šonakt es pabeidzu lasīt "Hitchhikers guide of the Galaxy. The trilogy of IV" (V?) Ja kāds vēlas, var ar to izskaidrot manu šābrīža garastāvokli un runas veidu ;)