Varbūt es esmu tā, kas neļauj mīlestībai dzīvot?
Kur meklēt risinājumu, kad prāts un emocijas runā viens otram pretī, godīgums nepalīdz, un negodīgums tikai padara visu vēl ļaunāku?

Kādreiz taču mans galvenais orgāns un prioritāte bija prāts. Tas mani nodeva, un vienīgā iespēja kā izdzīvot bija paļauties uz ķermeni... Esmu dzīva. Un atkal izvēle: grimt ķermeniskumā, kas nozīmē agrāk vai vēlāk kļūt par dzīvnieku, vai meklēt jaunas iespējas. Domāt tagad ir grūtāk. Uztvere lēna, miglainas atmiņas un iespējamās atklāsmes noslīkst kā muklājā pirms sasniedz apziņu (ja es tam ļaušos, drīz intelektā neatšķiršos no govs :/ ...)
Varbūt mīlestība nomira tieši tāpēc, ka es padevos?                  ...šis teksts ir sevi izsmēlis...