Vienmēr apbrīnoju tos cilvēkus, kas visas savstarpējās attiecības kārto tā koķeti, it kā spēlējoties, lieki netraumējot sevi un otru. Es tā nemāku, man sanāk tikai rupji un neveikli (kā traktoristam tamborpulciņā apmēram) gan manas simpātijas, gan vēl jo vairāk antipātijas. Un gadās, ka kādiem man tīkamiem civēkiem tas ir, nu jā, par rupju. Par smagu. Stulbi. Bet vislaik sevi pieskatīt, lai tik nepateiktu/neizdarītu kaut ko lieku, arī ir visai nožēlojama alternatīva.