Tā pilnīgi banāli. Satiku savu bijušo lielo mīlu. Un kaut arī neesmu viņu satikusi mēnešiem ilgi, un vēl joprojām kaut kāda sāpe drusku grauž... īss neveiklības mirklis, un mēs atkal saprotamies no pusvārda no skatiena, spējot viens otram paskaidrot lietas, kam viens/otrs galīgi nepiekrīt... un tas neko labu nenozīmē, "mēs" nekad nav bijis, ir "es", un reiz bija "viņš"... kā lai es ticu pasaulei, ja nevaru ticēt savām sajūtām?

Stulbi. Rīt es par šito smiešos.