Galvenais neaizdomāties par darāmā jēdzīgumu un turpinājumu. Tad var ij nekreņķējoties darīt, ij rezultātus atrādīt ij pat vēl uzslavu par apzinīgu darbu norauties... ;)
Vai tas varētu izskaidrot dažu kolēģu reducēto jēdzīguma/bezjēdzīguma uztveres spēju?