4 svecītes

4 mēnešus vecais zīdainis nupat nošķaudoties teica "ui", bet tagad cītīgi mēģina apvelties.
ir iemīlējis lampas, smaida, ja viņu smīdina, smaida arī ja nesmīdina, ar vislielāko patiku vēro visu pēc kārtas, īpaši sevi spogulī. skats uz sevi, smaids, skats uz mani, izbrīns (spogulī).
šodien, par godu jubilejai, tiks vests pie ārsta, mērīties un potēties. ļoti ceru, ka šī pote paies viņai tāpat kā iepriekšējā, 2 mēnešu vecumā. toreiz viņa diennakti vairāk gulēja un viss. gaidu arī, ko ārste teiks par nepieciešamību piebarot. piena dotā enerģija ar visu lielo tirināšanos tiek iztērēta divu stundu laikā un tad ikreiz vajag vēl.
diendusē viņa tagad arī labi ja 40-50 minūtes. slingā ilgāk, bet ratos/gultiņā ļoti reti aizvelk līdz stundai. un knapi ielien pusgadu vecam, 68 cm garam un 10kg smagam bērnam paredzētā naktstērpiņā (nu labi, rumpī jau brīvs, bet kājas gan knapi knapi).
visu vakardienu pavadīja man rokās, jo vienai pašai uz paklājiņa nav košers. savukārt šodien modās jau pusdesmitos.

un ziniet. dzīve pirms bērna, tā ir kaut kur tik ļoti tālu prom. tā ir dzīve, kurā tu vari izvēlēties kad ko darīt, nevis ķert un grābt kad beidzot ir iespēja, tā ir dzīve, kurā tu pats lem ko, kad un kā, bet ko tu īsti nepamani, kur nu novērtē, jo kā gan var būt savādāk. un tomēr. ja man tagad atņemtu prom manu bērnu kā nebijušu. cik gan tukša, nejēdzīga un pelēka mana dzīve būtu.