-- ([info]ripp) rakstīja,
@ 2016-10-04 22:00:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
es esmu pieradusi pie tā, ka mans bērns traumējas. ne stipri, bet regulāri. viņa krīt, gāžas un sitas kopš sāka slieties kājās. sākumā ikreiz pārdzīvoju, bet tad.. pieradu. mierināju, ja redzēju, ka tiešām sāp. ikdienas kritieni, nobrāzumi un sasitumi nešķiet nekas traģisks vai briesmīgs. krist un sisties pierada arī viņa. nokrītot, ja vien patiešām nesāp, viņa ceļas un iet tālāk.
bet šodien. šodien viņa paslīdēja un nokrita atsitoties ar pakausi pret grīdu. ilgi raudāja un tad kādu pusstundu bija galīgi jocīga. iepriekš tā nebija bijis. mierīgi sēdēja, neko negribēja.
pēc tam atdzīvojās. bet vienu brīdi bija jocīgi.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]ninona
2016-10-05 09:22 (saite)
Kad es ar P nolikos uz asfalta pagāšnedēļ, apdomāju došanos uz traumpunktu, bet ātri sapratu, ka nav jēgas. Pat, ja vaiga kauls būs aplauzts (nolikās ar vaigu, zilums un skrāpe kaula rajonā), tak salabot to nevarēs, tātad no rtg nav jēgas. Bet pašsajūtu novērot varu arī pati un pie ārsta vest, ja ir kādas satricinājuma pazīmes. Jutās labi, sprands nesāpēja (arī viena no pazīmēm, st.citu, īpaši, ja trieciens pa pakausi), acis uz gaismu un kustību reaģēja normāli.

(Atbildēt uz šo)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?