|
[04 Oct 2016|10:00pm] |
es esmu pieradusi pie tā, ka mans bērns traumējas. ne stipri, bet regulāri. viņa krīt, gāžas un sitas kopš sāka slieties kājās. sākumā ikreiz pārdzīvoju, bet tad.. pieradu. mierināju, ja redzēju, ka tiešām sāp. ikdienas kritieni, nobrāzumi un sasitumi nešķiet nekas traģisks vai briesmīgs. krist un sisties pierada arī viņa. nokrītot, ja vien patiešām nesāp, viņa ceļas un iet tālāk.
bet šodien. šodien viņa paslīdēja un nokrita atsitoties ar pakausi pret grīdu. ilgi raudāja un tad kādu pusstundu bija galīgi jocīga. iepriekš tā nebija bijis. mierīgi sēdēja, neko negribēja.
pēc tam atdzīvojās. bet vienu brīdi bija jocīgi.
|
|