-- ([info]ripp) rakstīja,
@ 2016-10-04 22:00:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
es esmu pieradusi pie tā, ka mans bērns traumējas. ne stipri, bet regulāri. viņa krīt, gāžas un sitas kopš sāka slieties kājās. sākumā ikreiz pārdzīvoju, bet tad.. pieradu. mierināju, ja redzēju, ka tiešām sāp. ikdienas kritieni, nobrāzumi un sasitumi nešķiet nekas traģisks vai briesmīgs. krist un sisties pierada arī viņa. nokrītot, ja vien patiešām nesāp, viņa ceļas un iet tālāk.
bet šodien. šodien viņa paslīdēja un nokrita atsitoties ar pakausi pret grīdu. ilgi raudāja un tad kādu pusstundu bija galīgi jocīga. iepriekš tā nebija bijis. mierīgi sēdēja, neko negribēja.
pēc tam atdzīvojās. bet vienu brīdi bija jocīgi.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]shelly
2016-10-04 23:23 (saite)
Veselību, lai tas būtu tikai viegls šoks un lai viss kārtībā!
Es noteikti savu pieredzi ar divgadnieku, kas nokrita no dīvāna un izvēmās, jau stāstīju. Mēs nonācām arī slimnīcā, bet beigās dakteris neieteica taisīt nekādus izmeklējumus, jo tik mazam bērnam tie būtu jātaisa ar narkozi, kas pati par sevi ir drusku riskanta. Un galvenais, viņš teica, esot uzvedība - bērns nevar notēlot, ka viss kārtībā. Ja bērns uzvedas tā, it kā viss būtu labi, tad viss ir labi.
Turklāt, pie smadzeņu satricinājuma jau tāpat galvenais ir gultas režīms - un ja tas bērns ir ierasti rosīgs, to jau nemaz nevar nodrošināt, nesiesi taču pie gultas...

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]ripp
2016-10-04 23:27 (saite)
jā, kaut kā tā arī jūtos. ka kamēr uzvedas normāli, tikmēr nav jēgas baigi stresot.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?