Jau to darot, es zināju, ka rezultāts būs vājš, jo kaut kā neapdomīgi biju izvilkusi vienu "lēto" maksimas zīmēšanas bloku, nevis šim nolūkam pirkto akvareļu papīru. (Jāatzīmē, ka vasarā, kad nopirku to zīmēšanas bloku, jutos baigi izšķērdīga, maksājot trīs eiro par 20 papīra lapām, bet tagad, pētot piedāvājumu, mani nemaz nešokē A5 bloknotiņi par 18 eiro.) 

Mani secinājumi ir tālejošāki un plašāki, nekā biju gaidījusi, laižoties šai piedzīvojumā. Pirmkārt, jūtu šausmīgu sasaistītību. Atceraties, kā bērni var dienā piezīmēt desmit lapas un nejusties pilnīgi nekā šai sakarā? Es jūtos kā sapīta, kā paralizēta. Pirms es zīmēju pilnīgi jebko, man jānoskatās pamācība, kā to zīmē. Es nevis zīmēju, ko redzu, bet pārzīmēju citu cilvēku zīmēto. Pat vienkāršas lodes vai kuba zīmējums man šķiet nepieveicams bez zīmēšanas grāmatas priekšā. Es nepaļaujos uz savu redzi, neticu savai spējai novērtēt, kurā pusē ēna ir tumšāka. Gribējās uzzīmēt totēma stabu - nu tas taču ir kaut kas tik stilizēts un personīgs, ka to jau nu gan katrs var uzzīmēt pats? Lika drusku pagaidīt. Pusstundu rakos internetā, meklējot vienlaikus gana vienkāršu un gana pievilcīgu attēlu, ko pārzīmēt. Būs interesanti vērot, kurā brīdī tā drosme kļūs lielāka un es spēšu zīmēt pati, bez parauga.

Bet cits secinājums ir, ka ar katru dienu es jūtu arvien lielākas ilgas pēc tās pusstundiņas, kad viena pati sēdēšu virtuvē, kaut ko klausīšos telefonā un ņemšos ar akvareļiem. Bieži vien pat neko jēdzīgu nezīmēju, vienkārši krāsoju, pludinu, skatos, kā sajaucas. Esmu īsā laikā uzzinājusi negaidīti daudz - piemēram, ka, sajaucot trīs gandrīz jebkuras krāsas, var iegūt "dubļus". Ka jāzīmē lēni. Ka ar akvareļiem liela daļa laika paiet, vienkārši gaidot, kad nožūs. Ka vienmēr vajag pašus labākos materiālus, ko var atļauties, labu papīru, labas krāsas - es šobrīd ļoti nožēloju, ka to nezināju, kad bērniem skolā bija vizuālā māksla. Ka darot kaut ko tādu, ko nekad neesi darījis ar izpratni, mācies pazemību un mācies vieglāk samierināties ar to, ka nesanāk.

Jo šīgada devīze, protams, ir