Princešu pasakas
Tulkoju jau piekto veco Disneja multfilmu, pēdējā palikusi Pelnrušķīte. Agrāk nekad tik ļoti nedūrās acīs, cik visas vecās varones (ar Sniegbaltīti un Ērkšķrozīti/Auroru) un daļēji arī Nāriņa ir bezpalīdzīgas, pasīvas, tikai staigā (vai peld) un dzied. Esmu smilšu terapijai sapirkusi "Bullyland" figūriņas pēc principa "lai ir viena, kas sēž, viena, kas dejo, viena rozā kleitā" utt., bet līdz šim tā īsti pat neatšķīru, kura ir kura. Īstenībā neviens bērns no tiem, kas pie manis nāk, vēl nevienu no princesēm ne reizi nav paņēmis un ielicis savā smilšu bildē, turpretī raganas un Fortnite figūriņas ar ieročiem iet uz urrā. Ja tā paskatās uz tām princesēm - ne tikai no multeņu prizmas - bet tīri fiziski, viņas visas ir dzīvei nederīgas savos milzu krinolīnos - ne normāli paiet, ne pieliekties, ne slidas aizšņorēt. Nāriņai - divtik bezcerīgi! Sieviete ar asti. Pasniedzēji var skandināt, cik uziet, ka Pelnrušķīte ir seksualitātes un sievišķības simbols ar savu kurpi - man viņa izskatās pēc iemiesotas bezspēcības.