Tie labie laiki
Ģimnāzistam šorīt vilcienā maku nozaga. Parādījis mēnešbiļeti (jupis, tas ir tas dārgākais zaudējums, 40 eiro pa kāju), bet biksēs atpakaļ maku nav spējis ietūcīt. Jūs jau zināt, cik apspīlētas ir tīņu bikses, turklāt tādiem knariņiem visi spiežas virsū. Ja piecelsies, lai biksēs maku iebāztu, kāds fiksi iesēdīsies tavā vietā. Aizmidzis, pamodies Rīgā bez maka. Štrunts par zaudēto, 3 eiro skaidrā naudā, bankas karte, kuru uzreiz nobloķējām, mēnešbiļete, velosipēdista apliecība un pats maks. Pilnīgi jaunais telefons, par kuru vēl nav pat samaksāts, palika bikšu kabatā neskarts. Bet par ko man reāls prieks, ko tā īsti līdz šim nebiju novērtējusi, ir tas, cik vienkārši var risināt problēmas. Visu var kārtot attālināti, biļeti bērnam var nopirkt telefonā un aizsūtīt saiti vai e-pastu, bankas karti nobloķēt - kā divus pirkstus apčurāt, jaunu karti pasūtīt - tieši tāpat. Velosipēdista apliecību pat bez maksas atjauno (ja vien viņam vispār to vajag, brīnos, ka vadāja līdzi). Sarežģītāk būtu atjaunot skolēna e-talonu, kurš vajadzīgs skolā ēdnīcā, bet izrādījās, ka tas ir palicis somā, nevis makā. Es iedomājos, kā būtu bijis, ja es 13 gados (tātad... ē... 1991. gadā?) būtu bez maka palikusi. Kāda bankas karte - ja man būtu bijusi nauda, tad visa būtu skaidrā. Es netiktu atpakaļ mājās bez vilciena un autobusa biļetēm, un netiktu ne pie viena rada bez naudas sabiedriskajam transportam. Kādam pieaugušajam būtu jābrauc mani pestīt, ja vien es spētu par to paziņot (jo kāds tur mobilais). Kāds gan tur diagnostiskais darbs matemātikā (tolaik gan tādu arī nebija), ja es sēdētu kādā kāpņu telpā un noraudātos sarkana. Šito es iedomājos katru reizi, kad dzirdu kādu stāstām par vecajiem labajiem laikiem, kad dzīve bija tik saulaina un visi bija tik jauni.