Dažreiz vakarā tādā pirmskomas stadijā, sēžot pie datora, cenšos atcerēties, vai man ir uzkrāsota seja (tātad būs jāmazgā) vai nav. Un nākamais solis - kad sataustu, ka nav briļļu, bet ir lēcas, tātad seja, visticamāk, ir uzkrāsota, ir atcerēties, kādā sakarā es to uzkrāsoju. Tad ir jāšķetina, kas šodien par dienu. Šodien ir piektdiena, gāju 10 minūtes pastrādāt uz bērnudārzu (no 120 bērniem bija kādi padsmit, un arī audzinātājas bija tikai dažas). Vai kaut kas bija pirms tam, kā dēļ es pūlējos? Nē, šodien it kā ne. Pēc tam vēl nāca griestu meistari, bet es sēdēju ar austiņām, ierakusies tulkošanā, un uz viņiem pat nepaskatījos (ne tāpēc, ka nepieklājīga, bet tāpēc, ka mājas kleita ļoti pleķaina, kas viņiem nebija jāredz).
Tas nozīmē, ka vasara. Kad gan var normālā trīsdarbu nedēļā aizmirst, kas par dienu, un kad gan var iet neuzkrāsojusies.
Toties atklājās, ka esmu jau nokavējusi svarīgu termiņu dārgam darbam, jo, redz, savā iesīkstējumā iegrāmatoju amerikāņu datumu 8/1 pie 8. augusta. Rīt no rīta nāksies celties, lai ātri sarautu.

Upd. Ā, un tak nopirku uz oktobri trīs biļetes uz Barselonu. Mūsu vietējais vampīrs, kurš saulē ārā neiet, ne uz kādām barselonām nebraukšot, paliks mājās spēlēt datoru un barot dzīvniekus. Bet mēs pārējie skriesim, mēles izkāruši, lai trīs dienās gūtu iespaidus un (cerams) drusku uzkrātu siltumiņu pirms ziemas. (Draudzene bija pagājušā gada skolēnu brīvdienās ap 26. oktobri, un tad jūrā bija +26, un viņa laimīgi pagarināja vasaru. Man pašreiz izskatās, ka 30. jūlijs šogad varētu izrādīties peldsezonas noslēgums.)