šodien jau kuro reizi gribas tulkojamajā grāmatā iemetināt vārdu "torčīt".

izgāzās mans eksperiments ar nenormāla darba tempa uzturēšanu tīri pēc inerces. nevar tomēr mellu muti rukāt vienu un pēc darba beigām tādā pašā mērkaķa ātrumā bez apstāšanās turpināt citu. bakstos gluži tāpat kā parasti.

ir stadija. par katru nākamo tūkstotīti zīmju esmu gatava paklapēt sev pa plecu. drīz sākšu arī ar šokolādi un persikiem barot.

piedodiet atvainojiet, bet šovakar mani velk uz pērlīšu bārstīšanu. tad nu:

divi vārdi, kas vislabāk raksturo mana darba būtību - tedious un hideous.

pabeigt nodaļu, uzcept pankūkas, apēst pankūkas, iesākt nodaļu, negruzīties.

īpaši neattapīgiem tulkotājiem, tādiem kā man, darbā ir nepieciešami dažādi palīglīdzekļi. ( šis ir manējais: )

to pirmo ar to otro es mūždien jaucu, un tas trešais katram gadījumam arī piemests klāt.

The word longtail is a euphemism used on the Isle of Man to describe a rat, as it is considered bad luck to mention this word. The origins of this superstition date far back, possibly to a time when many Manx people lived off the sea, where it was a sign of trouble when the rats were leaving the ship. Even today many people will be shocked and even offened at its utterance. Local, and socially acceptable alternatives include joey, ringie, queerfella, iron fella and roddan (a Manx word).

latviešu sinonīmu vārdnīcā, redz, tāda vārda kā 'žurka' nemaz nav. un, ziniet, uz mirkli sajutos kā drūmākais profs, pēc īsa pārdomu un apmulsuma brīža izrokot no atmiņas dzīlēm tādu vārdu kā 'plikaste'. sīkums, bet patīkami.

dienas rēciens nr1:

Joint purchasing saves money!

heh, iesilda sirdi, kaut arī tas ir tikai tāds virsraksts korporatīvā bulšita avīzē, ko šobrīd tulkoju.

nja, darba sludinājumi ir vesels literatūras žanrs. viņu tulkošana arī.

ja pēc 9 stundām strādāšanas trešdaļa darba apjoma ir gatava, tad tīri aritmētiski vajadzētu varēt paspēt, ne? tikai uzmanības noturība, svoločs, krītas ģeometriskā progresijā.

un jau kuro reizi es sev apsolu, ka. nekad. vairs. tā. nedarīšu. ha.

jo tālāk jo trakāk. man ir jauns un nebijis džentlmeņa komplekts - aptuveni 30 stundas un 76 lappuses. šoreiz pat es vairs sev neticu. es vispār domāju, ka visam ir savas robežas, arī manai izlaidībai un saraušanas spējām. un šoreiz tā robeža varētu beidzot būt sasniegta. ieziepēt striķi un pa taisno uz upi nošauties.

ir man tāda privička - vienmēr paskatīties, kam par godu ir nosauktas ielas, kas figurē tulkojamajās grāmatās, tīri locījumu vajadzībām. curiosity killed the cat, auč. lūk, wilshire boulevard elejā (meaning l.a.) nav nekādas saistības ar kādu potenciāli ģeogrāfisku vilšīru. ļaunāk, daudz ļaunāk: Wilshire Boulevard was named by H. Gaylord Wilshire, a real estate developer from Ohio. An historic apartment building, the Gaylord, across from the site of the Ambassador Hotel carries his first name.

nez, kā labāk rīkoties situācijā, kad tulkojamās grāmatas autore vienam personāžam vislaik liek teikumos iespraust pa frāzei spāniski, bet ar kļūdām. turklāt personāžs ir veca meksikāniete, kas angliski runā ar sīkām kļūdiņām (tipa speciāli). atliek vien padomāt, ka autore pārāk švaki prot spāniski un ir vienkārši salažojusies. ko lai dara? labot tās frāzes uz pareizu spāņu valodu vai atstāt ar lažām? par to polls:

Poll #9717
Open to: All, results viewable to: All

tātad:

mani sāk biedēt tas, ka pilnīgi sveši cilvēki atpazīst manu balsi. nedēļu, divas pēc tam, kad ir bijuši uz kādu manis tulkotu kinoseansu. mēs iepazīstamies vai kādā sakarā sarunājamies, un pēc pirmajiem vārdiem, ko es paspēju bilst, man jau jautā "hmm, kur es būtu dzirdējis/usi tavu balsi, ka tik tu netulkoji [insert title here] filmu?"

ir kārdinājums attraukt "nē, es filmas netulkoju".

bet pati pirmā šāda veida epizode man nudien patika. (pagaidām pēdējā) arsenālā atgadījās tā, ka austiņdalītāja meitene (kura pie kinozāles ieejas visiem seansa apmeklētājiem izsniedz austiņas, kurās tulkojumu klausīties), izdzirdējusi manu strupo atteikumu "paldies, es iztikšu", apkrita man ap kaklu un aizrautīgi stāstīja, cik ļoti viņai patikusi filma "live forever", cik ļoti paticis mans tulkojums, un ka var just, ka tulkotājs no britpopa kaut ko saprot.

bet balss man šā vai tā ir pretīga. toč zinu. noskatījos berimora kino noslēguma pasākumu uz video. laikam nevajadzēja.

katras grāmatas tulkošanas procesā pienāk tas baisais brīdis, kad es pirmo reizi uz pirkstiem saskaitu dienas līdz miroņlīnijai, kurās reāli varēšu strādāt (tas būtu visas dienas mīnus pasākumi), paskatos, cik īsti lappuses palikušas līdz grāmatas beigām, ņemu trīcošajās rokās kalkulatoru, izdalu to otro ar to pirmo, atveru šausmās aizmiegtās acis un aplūkoju rezultātu. pēc šīs pirmās reizes procedūru atkārtoju arvien biežāk, pret beigām jau katru dienu.

nupat sapratu, ka paspēt vēl ir iespējams. tīri teorētiski.

cik lieliski var uzlabot pašsajūtu, uz savu galvu piemetot trīs dienas klāt pie grāmatas dedlaina, akvaimandieniņ, cik labi ap sirdi palika. tikai kuš, kantorī to neviens vēl nezina. kaut gan - nu kāda starpība, vai tas manuskripts viņiem tur ienākas 5dienā vai 1dienā. manuprāt, starpība ir precīzi nulle :)

man patīk, ka grāmatu varoņi runā dialogos. man nepatīk grāmatu varoņu gultas ainas, vismaz līdz šim nav nācies sasapties ar kaut mazliet sakarīgi uzrakstītu. vēl man ļoti patīk, ja grāmatu varoņi ir visādi zvēreļi, un tāpēc man šķiet, ka nākamo grāmatu (to par zvēreļiem) tulkošu ar lielāku prieku nekā visas līdzšinējās kopā ņemtas.

bet patiešām, nav diezko patīkami visu laiku tīri fiziski just virs kakla karājamies dedlaina giljotīnas asmeni. tad jau let's just forget it, ko? :)