telefona atgādinātājs nozvanīja, ka šodien ir lapu diena. stādīt un sēt visu, kam galvenais ir lapas - baziliks šmaziliks, kaņepes, vīteņrozes mansardiem un tā. vēl arī rīt. dārznieciņi, pierakstiet blociņos.

un pietiek vienas nakts, lai divi gadi citas dzīves un citu ieradumu izgaistu kā nebijuši.
viss ir pa vecam, es esmu pats sev saimnieks un palle viens pats pasaulē naktīs kad pat cibā neviens neraksta, darbi rātni rit uz priekšu, no rīta jūs modīsieties, es arī iešu ārā visādās darīšanās, bet gulēt iešu pēcpusdienā, kad jūs sāksiet posties piegdienai pilzētā.
un neko jau nemaina tas, ka kuldīgu ir nomainījusi rīga, ka es nevis nošķūrēju sniegu no rīta vai apskrienu apkārt mājai vasaras naktī, bet ik pa dažām stundām uztaisu presītes, ka matiolu smaržošanas vietā skatos un priecājos par klasiskajiem pilsētas lociņiem.
( pilsētas lociņi, apgrauzti un neapgrauzti )

kamēr es biju argentīnā, khan ārkārtīgi rūpīgi un dāsni laistīja puķpodus manās mājās. pat tos, kuros vienkārši stāvēja sabērti sausi narcišu sīpoli. paredzēti labākiem laikiem, labākiem dārziņiem. nu neko, tie sāka dzīt asnus.
šodien es saodu gaisā pavasari, un mani pārņēma dārznieka trakums. pirku puķpodus, bārstījos ar keramzītu un melnzemi. narcises ar visiem asniem bļodā, amsterdamas trofejas megamarillis un melnā kalla pa podiem, virsis jaunā mājiņā, amariļļu ferma vispār ieguvusi jaunu elpu. dārznieks ir apmierināts un dvēselē klusi ņurd.
tagad es mazgāšu logus, bet jūs izejiet ārā paostīt pavasari, labi?

nez, palmu spraudeņi ir realitāte vai fikcija? rita ir uzņēmusies rupucīgu misiju nomušīt manu ilgdzīvojušo trijžuburu skaistuli, as of now palicis viens zars. svaigi nograuzto gribas saglābt.

nobraucu uz tirgu, tur man nopārdeva diļļu bunti kā līgavas pušķi, zemenes kā mazus astoņkājīšus un 3 skaistus bazilika stādus. tāpēc šodien darba tikums tiek pasūtīts pastaigāties priežu mežā sīkiem solīšiem un godā celta tautas paraža pirms jāņiem iedzīt meitas rožu dārziņā un nelaist ārā, kamēr visas nezāles nav izravētas. tagad tikai jāizdomā, vai pie procesa piedzert piñakoladu, kura man negaršo, vai aukstu cinandali.

a man aiz virtuves loga puķkastē dīgst ziemas lociņi, vī!

nu jā, logus mazgāju notraušu no logiem dubļus, gaidu viesus.

rūda iekāriens iznīcināt istabas augus ir pēdējā laikā piebremzējies, izdzīvojušie viņu vairs neinteresē. turklāt amarillim, kurš aug ne pa dienām, bet pa stundām, viņš vispār nepievērš nekādu uzmanību, drošvien līdz zieda izplaukšanas brīdim. tā nu sapriecājusies atnesu mājās lielveikalu pavasara vēstnesīti - neizplaukušu hiacinti minipodiņā. kamēr es viņai sēžu klāt un bļauju nelabā balsī pie katra mēģinājuma izķeselēt puķi no podiņa, tikām ir dzīvotāja. rīt laikam jau atliks vien apraudāt.

es tomēr neesmu pavisam zemē metama daiļā dārzniecīte, wī! pirms gandrīz gada kakjux dāvātais un uzreiz žigli koši noziedējušais amarillis uzrāda dzīvības pazīmes un spirgti zaļu lakstiņu!

un tagad par skumjo.

bij jau tāda nelāga nojauta, ka prieki par baziliku un kinzu uz palodzēm beigsies tajā brīdī, kad rūdis satrenēsies tur kāpt un pastumt malā (vai vienkārši noraut. trīsreiz stundā) aizkarus. vēlāk tā pārvērtās par nojautu, ka kinza rūdim negaršo, jo nav ne izraustīta no podiņa, ne nograuzta kā baziliks. bet bada laikā velns arī mušas rūdis arī kinzu ēd.

pēdējā cerība gan vēl nav zudusi. varbūt kaut kas no tā visa izdzīvos.

pārbaudīju praksē savu teoriju par to, ka divas dienas pavadot kā vismaz nedēļu (aizmigt, pamosties, palasīt grāmatu, aizmigt, pamosties, noskatīties filmu, aizmigt, pamosties, palasīt grāmatu, aizmigt, pamosties, palasīt grāmatu, utt, itogo vismaz astoņas iekšējās dienas kopā sanāk), trešajā sāks gribēties kaut ko darīt.

kā nu ne. esmu nodrošinājusi rītdien lietu, nomazgājot logus (tas tādēļ, ka mūsu logi lietū diezgan efektīgi notašķās ar dubļiem no puķkastu zemes), izstādījusi samtenes no haosa uz kosmosu un beidzot (beidzot!) iesējusi baziliku un kinzu. dilles aiz virtuves palodzes, starp citu, jau nāk ēdamas.

rūdis ir varens palīgs dārza darbos. stipri atgādina tos bērnus, kas karotēm vien zvetē iekšā zemi (piemēram mani bērnībā). melnzeme viņa rozā purniņam, jāatzīst, piestāv. patentēšu kaķu zorti "tasmānijas rūdolfs rušinātājs".

mājās ir kaut kāda radioaktīvā zona. bez tā, ka matiolas (puķkastēs ārpus loga) izdīga nevis pēc 2 nedēļām, bet 5 dienām, arī garās pupas (podiņos iekšpus loga) uzrāda mutācijas pazīmes - dīgst 4-5 dienu laikā un tad aug par sprīdi diennaktī. pagaidām garākā 1.5 sprīži, izdīga pirms 1.5 dienām.

johaidī, matiolas un plīvurenes puķkastēs ir izdīgušas 5 dienu laikā! daiķe dve!

šo pašu bohēmā notrallināto dienu laikā es esmu bijusi arī ciemos pie sava kaķa, kuru audzina māte, vecmāmiņa, suns un klusuma madāma. iedevu viņam vārdu, kurš garantēs nebeidzamu jautrību un varbūt pat kādu elegantu pārpratumu, jo vārds ir tāds pats kā pasaulē lieliskākajam lendlordam, which happens to be ours. šis būs seriāls ar turpinājumiem.

ja jums ir labi ieteikumi, kā jaunkundzei, kas bruņota ir tikai ar smalku sapierlāpstiņu un nulli ietilpīgas taras un pārvietošanās līdzekļu, sagādāt apmēram puskubikmetru melnzemes puķkastēm āgenskalnā, neturiet sveci zem pūra. variants par fasēto zemespaku iepirkšanu lielajos saimniecības preču veikalos netiek izskatīts.

vārdsakot - nāk ka nu palīgā!