ai, es nez. es izlasīju cerībā, ka varētu to ieteikt izlasīt savam brālim, kuram interesē vēsture un, kurš to vien gaida, kad kādā Latvijas atvaļinājumā (dzīvo Londonā) varēs ar draugaļām paņemt detektoru un iet parakņāties - viņš visu to apmēram zina, kas tur rakstīts un viņam uz to ir viena atbilde - "nu un?"
un es diemžēl pieņemu, ka viņš tāds nav vienīgais.

(Reply to this) (Thread)

bēdīgi

(Reply to this) (Parent)

Bēdīgākais ir tas, ka viņam zināmā mērā ir taisnība, jo arheoloģija ir visos veidos lieliska nodarbe, taču vēsturi uz to balsta ļoti minimāli un nez vai kas ļoti mainīsies pārskatāmā vai ne tik ļoti pārskatāmā nākotnē. Proti, monētas, kakla riņķi vai māla trauki paši par sevi tomēr sniedz pārāk maz un pārāk brīvi interpretējamu informāciju, viss tiek balstīts uz to, kā konkrētā brīža propoganda interpretē kādus rakstītos avotus, vietvārdus, folkloru un tamlīdzīgas lietas, tikai tad jau uz tā bāzes tiek pievilktas arī visa veida atrasto senlietu interpretācijas. Gan jau, ja še būšu sarakstījis pilnīgas aplamības, hedera mani palabos.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Latvijas teritorijā arheoloģiskie avoti ir vienīgās liecības par laiku pirms 13.gs. Vietvārdi un folklora grūti datējams materiāls, tādēļ aizvēstures pētniecībā var kalpot kā neliels papildinājums, nekas vairāk. Dažas skopās rakstītās ziņas par šo teritoriju pirms 13.gs. neko daudz nevar pavēstīt. Viduslaiku un jauno laiku vēsturei, savukārt, arheoloģija pati ir papildinājums rakstītajām ziņām.

Lai nu kā, man tomēr nav skaidrs, kā "man patīk vēsture" un "nu, un?" loģiski sadzīvo vienā prātā. Loģiski sadzīvo, piemēram, "man nospļauties par vēsturi" un "šo nejauši atklāto senvietu noklusēsim, lai valsts neuzliek apgrūtinājumu" - tāda domāšanu es nosodu, taču tā vismaz ir saprotama.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pats par sevi saprotams, ka vēsturē ļoti vāji orientējos un aizvēsturē vispār necik, taču varētu, lūdzu, kādu piemēru - kādus vērtīgus, viennozīmīgi interpretējamu pienesumus var sniegt tieši arheoloģija mūsu izpratnei par notikumiem, dzīvesveidu vai sabiedrisko struktūru, vai vēl ko, kas Latvijas teritorijā bijuši laika posmā pirms, teiksim, 10.gs.?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Par (politiski nozīmīgiem) notikumiem arheoloģija pēc būtības var pastāstīt minimāli, praktiski nemaz. Ja nu gadās atklāt kādu kaujas vietu, taču tā notiek reti. Taču vēsture jau nesastāv tikai no saeimas vēlēšanām un oligarhu laulībām. :)
Viss, ko mēs zinām par dzīvesveidu pirms 13.gs. (un ļoti daudz no tā, ko mēs zinām par dzīvesveidu pēc 13.gs. - rakstītie avoti viduslaikos un vēlāk maz aizraujas ar ikdienišķiem tematiem) ir no arheoloģiskajām liecībām. Sabiedriskā struktūra - par to parasti spriež pēc kapulaukiem - apbedījumu daudzveidība, demogrāfija, cilvēku veselības stāvokļi utt.

*viennozīmīgi interpretējams - ne arheoloģija, ne citas vēstures izpētes metodes nepretendē uz viennozīmīgu interpretāciju, taču interpretāciju ticamībai ir plaša gradācija. Ir arī virkne neapstrīdamu faktu. Piemēram, apgalvojums, ka dzelzs laikmetā Lv teritorijā no vietējās purva rūdas ieguva dzelzi, ir pierādīts ar ķīmiskām analīzēm, kaut arī eksperimentālā veidā ar dzelzs ieguves krāšņu atdarinājumiem pagaidām nevienam tā īsti nav veicies tikt pie normālas kaļamas dzelzs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

"Viss, ko mēs zinām par dzīvesveidu pirms 13.gs(...)ir no arheoloģiskajām liecībām" - tur jau tas sāls, var jau būt, ka man ir izveidojies visnotaļ nepareizs priekšstats, taču, manuprāt, lielākoties, viss, ko mēs zinām par dzīvesveidu pirms 13.gs. pamatā tomēr ir balstīts uz ļoti spilgtu iztēli, ja ņem kailus faktus(kaut vai to pašu dzelzs iegūšanu no vietējās purva rūdas), izrādās, ka tā reāli šā vai tā par dzīvesveidu pirms 13.gs. nezinām teju neko.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja ņem tīrus, neapstrīdamus faktus, tad mēs par dzīvesveidu zinām ļoti daudz. Protams, ka par daudzām lietām trūkst ziņu, un tur arheologi cenšas ticami interpretēt, kamēr citi arheologi to apšauba, un tad pēc 10 gadiem vēl kaut kādi jaunie gurķi cenšas vēl kaut ko apšaubīt, un tā tas notiek un turpinās vēl šobaltdien.

Slavens piemērs - Āraišu ezerpils. Unikālas liecības par vairākām secīgām koka apbūvēm, ēku izmēriem, plānojumu un tā izmaiņām laika gaitā, koka sadzīves priekšmetiem. Ēku sienas dažviet bija saglabājušās vairāku baļķu augstumā. Šābrīža rekonstrukcija ir tiešs viena no plānojumiem atdarinājums - tiktāl fakti. Bet problēma bija tāda, ka nebija liecību par ēku augstumu un jumtu segumu. Tur jau ņēma palīgā common sense (jo no apbedījumiem zināmi tā laika cilvēku vidējie augumi) un etnogrāfijas ziņas (jumtu klājumiem).

(Reply to this) (Parent)