kaut kad septiņdesmitajos viens no slavenajiem islandiešu speleologiem (vulkanologiem?) virvē ielaidās vienā krāterī netālu no reikjavīkas, ar ciklopu pierē palūrēja apkārt, tur melns, nekā neredz
izrāpās atpakaļ virszemē, aizgāja mājā, un krāterim neviens vairs nepievērsa uzmanību
līdz 2010. gadam, kad national geographic ekspotīcija ieradās ar augsceltņu logu mazgājamo liftu un prožektoriem
kad viņi ielaidās tai pašā krāterī, ieraudzīja


tas ir 120 metrus dziļš magmas kambaris, no kura magma ir aizlavījusies pa nezināmu ceļu, katrā ziņā ne to parasto
kad ohujā atkārtos knābjus izdevās pievērt, vietējie sāka organizēt uz turieni ekskursijas, iet jau trešā sezona
tas ir tā, ka vasaras sākumā krāterī iekar to liftu, dienas laikā krāterī ielaiž max 75 cilvēkus, pusseptembrī liftu novāc un krāteri palaiž ziemas miegā
ne jau tāpēc, ka krāterim tā miega vajadzētu, bet gan tāpēc, ka viņam piekļūt var tikai kājiņām (vai ar ričuku) no tuvējās slēpošanas bāzes, pie kuras pienāk ceļš
nu vēl ar helīti var
bet vispār jāiet šitādā:



tā ir ohujennākā vieta, kurā vispār esmu bijusi (pripete nobāl)
iesaku visiem