Par mapēm, kas plauktos put
Izglītība ir mūsu konkurētspēja un zem šī lozunga amazōn kōmā, jebajā un citos saiteļos tiek pirktas grāmatiņas, brošūriņas un cita makulatūra ar nosaukumu playground design, strīt fūrničēr tumorrov un tā tālāk. Naivā cerībā reizēm arī šis tas tiek apgūts par jevropean procūrement principliem, bet vairāk tomēr patīk skatīties bildītes. Gan drukātā, gan digitālā formātā.

Kaut kādu mēnesi atpakaļ bija jāuzzīmē unikāls velostatīvs, ko arī izdarīju ar zīmulīti un birojs to pārvērta glītos 3D. Pasūtītāju domas dalījās, līdz kā jau 99% visu "orģināldarbu" iespēlēja mapē "pagrabs" vai "bēniņi" vai "šķūnītis", vai kā nu kurš sauc to vietu, kur joprojām var atrast ōmammas krātos sausiņus, gadījumā, ja nu atkal vedīs uz Sibīriju.

Nu lūk, šodien manas acis skata citu bildīti, par kuru kaut kāds nebūt eiroinduss, ķipo dizainers ar vārdu, dabūjis kaut kādu balvu. Viss jau būtu jauki, ja šāda koncepta mantas bildīte jau mēnesi negulētu kā noraidīta manās mapītēs un to nebūtu zīmējis es.

Skumjais secinājums - bilde un ideja nebūt nav tik svarīga, kā vārds, kas šo ideju parakstījis. Ja to parakstu es, tad tas ir sūds, ja to pašu bildi parakstīs teiksim Zaiga Gaile - tas būs augstais domu lidojums.



Nē, neviens protams no manis neko zadzis nav. Jūs taču neapzogat ubagus tuneļos? Tā vienkārši sagadījās, ka līdzīgos laikos, dažādās planētas vietās radās līdzīgas idejas. Viena dabūja balvu, otra aizgāja dirst.