Par proletariāta diktātu
Izlasīju Māras Lībekas (Latvijas Avīze) rakstu delfos. http://www.delfi.lv/news/comment/comment/mara-libeka-ekspluatacija-kurai-neredz-galu.d?id=42932056 . Plot: Viss ir dirsā, darba devēji paverdzina tautu, savukārt tā mūk uz Īriju.

Es gan gribētu teikt pretējo. Varbūt es dzīvoju kaut kādā paralēlajā pasaulē, vai pat uz citas planētas, bet man gribētos lietot apzīmējumu – proletariāta diktāts, ultimāts. Pēc pieciem katrs savā lapiņā saskrincelē cik tad šodien viņš tās virsstundas rāvis, kāpēc nav paveicis uzticēto un reizi mēnesī tās driskas tiek stieptas uz bugaltēriju un nedod dievs Tu viņam izsniegsi kaut latu mazāk nekā viņš ir saskribinājis lapiņā. Daržreiz liekas, ka rūķi matemātikā ir spēcīgāki par tildes jumi, ekseli, par darbu vadītāju vai grāmatvedi nemaz nerunājot, vismaz tik tālu, cik tas attiecas uz viņa latiem. Dažs iet vēl tālāk, un atradis papīrkurvī tāmes sāk skaitīt, cik kabatā iebāžu es vai brālis. Atziņa un matemātika vienmēr ir viena un tā pati – pārāk daudz, secinājums – uz viņa sviedriem. Tad tiek rīkotas ņurdēšanas, kunkstēšanas, demarši un citāds stufs. Un es nerunāju par 12 stundām bez ūdens. Es runāju par darba vidi, kur ir gāzētā ūdens automāts, mikroviļu krāsns, kafijas automāts, loundžiņš un pirts. Alga ap 400 LVL.

Un kad augstākminētie salasās tādas Lībekas, viņi nepakautrējas apakšā ierakstīt komentāru – jā sukas, visu nozaguši, mani paverdzinājuši!

Labi, lai arī viņiem laimīgs jaunaisgads, bet prēmiju, kas tika dīkta visu decembri tā arī neiedevām.