Par Gambiju
Gambijā nokļūt var visnotaļ vienkārši. Lidojums no Rīgas līdz Londonai, pēcāk uz Bandžulu, to kas Gambijas galvaspilsēta. Lai neviens tūrfirmu bāleliņš neiedzīvotos uz jūsu sūri grūti pelnītajiem latiem, šo ceļojumu labāk organizēt pašam, jo savā sarežģītībā dotais uzdevums varētu sacensties ar gludekļa iegādi ebay vai jaunas galerijas izveidi draugiem.lv .





Galvenais ir iegādāties galamērķi. Drošs paliek nedrošs, kā arī mans personas kods vairs nav pirmā svaiguma, no angļiem tika iegādāts lidojums + dzīvošana. Uz Gambiju dodas monarch.co.uk un thomascook.com. Vēl arī brusselsair, bet tas netika apskatīts. Abām šīm kompānijām ir brīvdienu piedāvājumi, kas ietver sevī gan lidojumu, gan dzīvošanu. Nelaime tik tur, ka neviena no šīm kompānijām Jums nepārdos savu pakalpojumu tikai aiz tā iemesla, ka Jūsu adrese un kredītkarte neatrodas Anglijā. Tamdēļ ir uzņēmīgi ļaudis no directholidays.co.uk , kuri par mazu, bet godīgu samaksu Jums šo pirkumu nokārtos. Šeit gan jāmin, ka cilvēks ir lēnāks par elektroniku, un pat tad, kad jau runājiet ar balstiņu otrā galā, spiediet atjaunināt lapu, un kazi, varbūt pēkšņi piedāvājuma cena kļūs par kādu poundu lētāka un pēc nelielas tiepšanās balstiņa otrā galā tomēr nomainīs sākotnējo mājaslapas cenu uz to, kura Jums uz ekrāna ir izlekusi tikko. Manā gadījumā 250 poundi uz piecu cilvēku braucienu nost. Vēl viņu var paspīdzināt par inflait mīliem un šutle busiem Londonā. Balstiņa tiepjās, bet kā jau labi audzināts anglis bīstas kļūt nepieklājīgs un nobeigumā papūlas saskribināt visu ko Jums vajag. Ja pēc tam vēl pajautāsiet divdesmit poundu atlaidi, tad gan pastāv risks, ka viņš tomēr nedaudz apvainosies. Rezumē. Londona – Bandžula, trīs zvaigznes ar brokastīm septiņas naktis un atpakaļ uz Londonu 350 poundi cilvēkam.


Tam pievienojam Rīgu – Londonu – Rīgu ap 180 poundiem cilvēkam. Vēl autobusus no sēņureisa Lūtonā līdz Gatvikai un atpakaļ 40 poundi cilvēkam. Divas naktis (viena turp, otra atpakaļceļā) Londonā trijās zvaigznītēs vēl ap 40 poundiem. Kopsummā 610 poundi, kas līdzvērtīgi 490 latiem un volā, Jūs esat Gambijā! Nekādi tur 1300 lati ko prasa kāds kurš pašpasludinājies par tūroperātoru. Vienīgais ko vajag ir spēju spaidīt internetus, prasmi saspiest angļu telefona numurus un kredītkarti. Taisnības labad jāsaka, ka turpceļā mans iekšējais žīds uzstāja, ka 100 poundi (20x5) ir pietiekošs arguments, lai visi pārlaistu nakti Gatvikas lidostā. Uzreiz saku, ka tā bija kļūda, mēs tomēr strādājam pietiekoši, lai naktī nebūtu jādala soliņš ar tulkojumā pazaudētu rastamānu un jāizdzer kafijas automāts līdz sliktai dūšai. Londonas ūķis, kaut arī indiešu pārvaldīts tomēr ir krietni omulīgāks. Un indieši arī ir netīrumi, to atceraties! Jārunā, ka tagad mēs te maksāsim skaidrā naudā un nekāda rezervācija iegrāmatota nav. Reģistrācijas rūķis korumpējās un Jūs guļat par 80 , nevis 160 poundiem kā rakstīts preiskurantā.

Pirms pasu kontroles mani nomoka viegls nelabums, kur vēlme nokārtoties mijas ar vēlmi nedaudz ieturēties. Latvijas ārlietu ministrija par tādu Gambiju un viņu imigrācijas noteikumiem neko daudz nezināja. Tad bija versijas, ka tā nepieciešamā vīza ir jākārto anglijas vēstniecībā, kur neviens neatbildēja uz zvaniem. Tūkstots trīssimts latu vērtie tūroperātori murgoja kaut ko par pases vešanu uz Poliju un sazin ko vēl. Cenas svārstījās no 20 poundiem līdz 54 eiro par vīzu. Gambijas tūrisma departaments, ārlietu ministrija un imigrācijas departaments manus epastus laikam nelasīja un ja tomēr to darīja, tad neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Tā nu es stāvēju pirms pasu kontroles bez vīzas, valstī kur to vajag un cīnījos ar vieglu nelabumu. Jebkurā gadījumā biju sagatavojies uztaisīt teļa acis un iekliegties skaidrā latviešu valodā :” Es esmu Eiropas Savienības pilsonis un man ir tiesības!” . Šovs nenotika, jo apātiskā moriete pat nepaskatījusies uz mani, vai pases saturu iespieda zīmogu, ka Mārtiņš var droši valkāties pa šo zemi nākamās divdesmit astoņas dienas. Tā pat arī visiem pārējiem. Nebija ne Polijas, ne anglijas vēstniecības, ne piecdesmit četru eiro, pat divdesmit poundu ne. Jādomā ka mēs iekļuvām valstī kontrabandas ceļā amatpersonas nolaidības dēļ. Visticamāk visi pārējie visos laikos tieši tā pat.


Kamēr pie lidostas izejas gaidu pārējos man piemetas pirmais „draugs”. Draugu būšana ir varen izplatīta un pirmajās stundās savas labās audzināšanas dēļ Jūs pulcināsiet ap sevi vairākus, kuri no tīras sirds un tikai cilvēcības vārdā būs gatavi Jums pastāstīt par savām grūtībām ikdienā, par labāko maukumāju vai to, ka viņa brālēnam ir foršākais džips ar kuru doties skatīties piemēram mērkaķīšus. Draugs der, ir noderīgs, bet viņam vajag iedot tieši tik cik maksā alus un aizsūtīt tam pakaļ. Bez atlikuma. Viņš nesīs, cerībā, ka vēlāk Jūs tomēr aplaimosiet viņu ar kādu ārzemju, piemēram amerikāņu vai briseles banknoti. Pēcāk vajag pateikt ka aizmirsi maku mājās un pasūtīt viņu bekot ar tekstu, ka Tev arī mutes barojamas. Un te nav ko pukstēt, katram „draugam” ir savs draugs veikalā, kurš man eksponēto alu par 30 netīrumiem (30 dalasi, vietējā valūta. Katra banknote izskatās kā, es nezinu, no kurienes izvilkta) draugam pārdod par divdesmit. Uzvārījās jau gana. Viens netīrums maksā 0,017 LVL. Simts netīrumi ir 1,7LVL. Atcerieties, „draugi” nav draugi, viņu uzdevums ir ar jebkurām metodēm no Tevis dabūt dolāru. Tavs uzdevums ir izdzīt viņu pilnvērtīgi un nesamaksāt. Viss vienkārši. Bet līdz tam ir jātiek, sākumā draugs pamanīsies iedzīvoties vismaz desmit dolāros, līdz apjēgsi, ka draugs, kā jau teicu nav draugs.


Viesnīca atbilst visām trim zvaigznēm. To tīra, ir internāts, visi smaida, maina dvieļus, nes dzērienus pie baseina un brokastīs pasniedz tikai kellogs ar olu dažādās variācijās. Bet kā teiktu angļi – good value for money. Par olu. Olu viņi vāra, cep, kuļ un visādi citādi izdarās, bet tad kad Tu gribi vēršaci klasisko, ir jāstāv blakus un jāsaka kā vajag, jo mazais paspēs ij otrādi apmest ij dzeltenumu pārplēst. Pateicoties manam brālēnam viens melnis tagad māk uzcept olu. Pēdējās dienās brokastīs viņš jau laikus zināja kā vajag un neviens piecreiz pārtaisīt nelika. Vismaz kaut ko iemācījās. Aprunājoties ar citiem tūristiem, no citām viesnīcām varu puslīdz droši teikt, ka tos angļu piedāvājumus var ņemt un Tu netiksi nomitināts kaut kādā malārijas odu apsēstā caurumā kontinenta dzīlēs. Jā, un vēl, viesnīcā ļoti cenšas. Cik sapratu tad visās, jo tūrisms Gambijā ir jauna padarīšana un katrs komentārs viņiem no svara. Kā ilustratīvu piemēru varu minēt atgadījumu, kad morītis, uzgājis uz kumodes dolārīšus zvanīja pēcāk uz numuru un teicās ka naudu atradis. Pēc paskaidrojuma, ka tie ir tipi (dzeramnaudas) otrā galā iestājās mērens apjukums kas pārauga atvieglojumā, jo zvanītājam istabzēnam bija mācīts, ka tipi tiek likti uz spilvena, savukārt no kumodes savāktais dolārītis sanāk zagts. Atvainojāmies par savu nezināšanu un vienojāmies, ka dolārītis turpmāk gulēs uz ķiseņa, lai nesanāk neskaidrības. Un istabzēni/meitas ļoti cenšas, pat labāk nekā sūda indieši Londonā vai baltās meitenes Tallinas revalī.


Ko darīt Gambijā? Gulēt un dzert var arī Ēģiptē vai Tenerifē. Būdams vēstures komiksu mīļotājs jau iepriekš tiku apmeklējis Tobago salu un Gambija ir tikai loģisks manu ceļojumu turpinājums. St. James sala, ko agrāk dēvēja par Andrejsalu un kura kādu brīdi ir bijusi Kurzemes hercogistes pārraudzībā bija must have. Nelaime tāda, ka nokļūt salā varēja tikai algojot atsevišķu laivu vai dodoties ekskursijā „Roots”, nosaukums saistīts ar šo grāmatu http://www.rootsthebook.com/ , savukārt ekskursija solījās būt visai depresīva. Vietējais gidiņš izdzirdējis vārdu Latvija viegli piemiedza acis un iejautājās:”Kurland?”. Tobago laimīgi par tādu Latviju neviens dzirdējis nebij, bet te pat līdz Kurlandam tikuši, vēsturnieki bļe.


Ekskursijās braukt vajag, jo citādāk Jūsu atvaļinājums aprobežosies tikai ar viesnīcas apkārtnes izzināšanu un iespējams naksnīgiem ekscesiem alkohola iespaidā. Šis savukārt ir mirklis, kad Tomaskūka vai citu operātoru piedāvājumi zaudē sūrajā konkurences cīņā. Jā, gids būs balts, būs pat ekskursijas dokuments un apsardze, bet pie tādiem nosacījumiem valsti no iekšām var izzināt arī ar google palīdzību. Jau laicīgi ar tripadvisor.com palīdzību atradu kompāniju http://www.arch-tours.com/ , kuru vada un organizē Abduls, kurš atšķirībā no saviem tautiešiem valsts institūcijās atbildēja uz maniem epastiem, interesējās par mūsu interesēm un ar visu savu komandu iekaroja nedalītas simpātijas. Ja esat Gambijā, tad droši var doties pie šiem čaļiem, un ar garantiju varu teikt, ka par 50 eiro Jūs saņemsiet servisu par kuru būtu gatavi bez tiepšanās maksāt visus 100. Gribi paglaudīt krokodīlu? Kuru? Lūdzu! Ar džipu pa okēanu? Lūgums jocīgs –bet lūdzu! Aukstu alu nekurienes vidū? Te ir! Senegālas robežpunktā noslēpt bezvīzu tūristus? Sūds jautājums!


Jā, arī uz Senegālas nacionālo parku degunradzi ar žirafi lūkoties mēs aizbraucām kā kontrabanda. Abdula vienīgais lūgums bija uz robežpunkta pārāk nebļaurēt, jo tad točno vīzu paprasīs! Ja neuzbāžās Āfrikas valstu robežas var šķērsot itin brīvi un bez maksas, atšķirībā no nelaimīgā francūža, kurš savu pasi iedeva līdz ar pārējiem britu tūristiem, domādams, ka viņam, gluži kā miglainās Elbionas dēliem un meitām robežu šķērsot ir brīv. 500 netīrumi šo problēmu atrisināja, bet satraukums bija un francūzis izskatījās dziļi nelaimīgs. Atšķirībā no latviešiem, kuri vienkārši jautri strēbjot alu klusi sēdēja mašīnā un nevienam savu pasi nedeva.


Bez pazemojamajiem „draugiem” Gambijā mīt arī ļoti jauki, patīkami un tiešām gudri cilvēki. Viņu gan nav daudz, bet kamēr ir vismaz viens, cerība ir. Mēs sapazināmies ar tā paša arch-tours gidiem, kuri bija uzauguši tajos pašos putekļainajos ciematos kurus apmeklējām un savulaik skrējuši aiz tūristu mašīnām gluži kā citi piecgadnieki tagad, bet apbrīnojamā kārtā spējuši tikt pie lasītprasmes, kaut kādas nebūt izglītības un beigu beigās pie gida darba, kurš viņu noliek kā nākošos aiz dieviem.


Baltais cilvēks ir parādība. Kam slaucama govs, kam eksotika, bet baltais vietējā hierarhijā spēlē mazu lomu. Dievs ir prezidents. Jau kopš 1994 gada viņu mīl tik pat ļoti un tik pat publiski kā Lukašenko Baltkrievijā vai Turkmenbaši Turkmenistānā. Cik ļoti mīlēja nelaiķa Kimu Ziemeļkorejā nezinu, bet Gambijas vīruku mīl visos mums pazīstamajos veidos un iespējams mīlēs līdz pat nāvei. Savukārt Abduls-Azis mīl bērnus, sirmgalvjus, sievietes un vīriešus. Kā arī gādā par elektrību, izglītību un pārtiku. Un visi tam tic, pat pats Azizs. Līdz ar to viņš tikai nedaudz atpaliek no Muhameda, kam tic 90% populācijas un Jēza, kam tic atlikušie 10. Tā kā Muhameds ar Jēzu ir aizņemti savās dievišķajās ikdienas rūpēs, visa laicīgā nasta gulstas uz Abdulu-Azizu, kurš automātistu ielenkumā savā džiplimuzīnā pārvietojas pa putekļainajām Gambijas ieliņām, kuru nomalēs viņu sveic mazi, puskaili un tikai nedaudz izbadējušies bērniņi.


Mēs tieši trāpijām uz to dienu, kad tauta, pateicībā par visu labo, ko viņai ir sniedzis Abduls-Azis to pārvēlēja uz nākamo prezidenta termiņu. Bija līksme un prieks. Un džipi un limuzīni. Un automātisti kājniekos un automātisti vaļējos džipos. Vārdu sakot – liela balle.
Aiz Aziza nāk pietuvinātie, tie kuri pārvalda elektrību, pārtiku un ko vēl nebūt. Tie kurus pa rietumnieku modei par ministriem dēvē. Pēcāk viņu ģimenes un citi radi. Šie ļaudis laiž apkārt Lendkruīzeros un dzīvo nost. Lielāko dzīves daļu viņi pavada rūpēs par tautu, tāpēc viņiem ir džips, jo viņi ir pārāk noguruši, lai ietu kājām. Tā vismaz domā ciematā.
Pēc tam nāk gidi, pēc dieviem, jo kā nekā maksājam mēs ārzemju naudā un kabatas naudas arī čaukstošajos izsniegtas tiek. Valstu vadītāji to sauktu par demoralizēšanu un sociālo diversiju ko izveikuši kapitālistiskie tautas ienaidnieki, bet tas gids, kurš uzaudzis ciemā un iemācijies uzklibināt google zināja vārdu korupcija. Gluži kā ierindas baltkrievs, nolicis glāzīti dziļi paskatījās manī un teica:”pie mums par to nerunā!” Viss, mēs mīlam un pie mums par to nerunā.


Kas attiecas uz pārtiku, tad paēst var nedaudz sliktāk un nedaudz dārgāk kā pie mums. Visā valstī ir viena tūristu ēstuvju iela, kur visi ir noregulējuši vienādi augstas cenas, savukārt vietējo ēstuvju praktiski nav tamdēļ, ka gambieši iestiprinās tikai mājās, jo tā ir lētāk. Naktsdzīvē dodaties tikai tad, kad Jums tiešām ir kāds uzticams cilvēks, nevis tikai „draugs”, jo vietējie rūpīgi velk zāli un pēc tam tikpat rūpīgi satrakojas. Labāk lai ir 100 kilo melnis līdzās, savādāk toč nebūs labi. Var protams iet uz viesnīcu diskotēciņām, bet tas nav īstais smeķis, kuru var nobaudīt tikai vietā, kur simts melnie savilkušies zāli bliež bungas tik cik spēka.


Līdz ar to atceraties – prezidents ir labs, ja jums liekas savādāk, tad par to nerunā. Kaut arī vidējā alga Gambijā ir 3,4 LVL dienā, cilvēki par to nerunā. Cilvēki smaida, un ne velti Gambiju dēvē par „smaidošo krastu”, jo neskatoties uz visām ligām, cilvēki smaida, cilvēki priecājas par dzīvi un savu prieku ir gatavi dalīt ar tiem, kuri atbrauc no aukstās un tumšās zemes.