Par gastronomiju
Kamēr ciba līksmo Up mājās un testē Agnēzes laša tartaru, šodien maniem vecākiem tika celts galdā „aukstais mielasts”, kāds tas varētu būt bijis pirms 32 diviem gadiem.

Salāti „olivjē”, mūsupusē pazīstami kā rosols parastais. Lai saglabātu 32 gadus veco garšu, speciāli tika meklēta desa, kuru ražotājs bija nosaucis par visadabiskāko. Gan jau ka piedirsa, un ēvielas ierijām šā kā tā.

Ŗeņģu salāti, kas ir pavisam tautiska uzparikte. Izšķinītas reņģes ar vārītu olu, sīpolu un majonēzi. Paredzēts uzsmērēt uz rudzu maizītes.

Cepti nēģi. Pats viņus ar sāli galināju, tālāk būrās dzīvesbiedre. Vai Jūs varat uz četriem norīt divus kīlo veikala nēģu? Diezin vai, mājās ceptie apēdās bez atlikuma, tagad var palaizīt želejiņu. Un nekas nesmird, kā te daudzi draudēja.

Ābolu rausis ar drupačām. Nu tur visiem viss tā kā būtu skaidrs.

Visus ingrīdientus pirkām tirgā un viss tika mājās gatavots, gluži kā pirms 32 gadiem, kad gastronomā gatavu karbonādi dabūt bija pagrūti.

Tagad pa rīkli slidinās Užavnieks un I feel good.