Par baušļiem
Un viens skan šādi :"Tev nebūs nokaut". Tas protams ir priekš kaķiem, jo pat neapzinoties mēs ikdienā nokaujam, vai vismaz atbalstām nokaušanu ik uz soļa. Pat tas dabasdraugs, kurš šodien apēda kotleti, pēc noklusējuma atbalsta nokaušanu. Tas ir tāds cikls, kur vieni nokauj otrus, savukārt tos trešie un tā tālāk, barības ķēde. Un šo domu vadīts es bez mazākās nožēlas krustiņā aplūkoju pērno kuilēnu kurš izgājis kviesīšos. Muguras karbonādīte ir visas pasaules bagātību vērta. Bet nokaut bezjēdzīgi, kaut vai bez vēlmes apēst ir grēks. Vismaz es to tā šobrīd jūtu.

No kantora loga garlaikoti gaisenes tēmeklī vēroju teritoriju. Par apgaismes stabu uzšauts jau bija, bomzis bija pārāk tālu un viss besīja. Diezgan attāli vadā nosēdās zvirbulis, pēc teorijas trāpīt neiespējami. Paņēmu santīma tiesu augstāk un nedaudz pa kreisi, bez ambīcijas trāpīt. Klakts un mazais lejā gan.


Sajutos tik sūdīgi, cik vien sūdīgi var sajusties cilvēks kurš apzinās ka ir pārkāpis kādu vispārpieņemtu, saprotamu un paša atbalstāmu sabiedrības uzvedības normu. Mudīgi aizskrēju šo savākt un krūmājā nobērēju. Tagad baisais smagums uz krūtīm. Nešaujiet bērni tad, kad jūs negrasāties to apēst. Nešaujiet prieka pēc.


tagad daudz bēdīgu sejiņu :( :( :( :(