Par neapdomīgajiem kapitālistiem - Speciāli Jefkinam
Es te šķendējos par draņķa plastmasniekiem no ārzemēm. Nu nepilda viņi savas saistības kā pieklājās un par to mēs rakstām varen piktus ēpastus. Šogad ir gadījies pie viņiem pasūtīt tikdaudz, ka saņēmām vēstuli – Jūs, pidari, mums ir vasaras holidaijs (tā esot visās attīstītajās valstīs, kad uz divām nedēļām viss kantoris šatdounojoties) un Jūsu dēļ mums nāksies to atlikt. Atbildē rakstām – Jūs, pidari, lai mans plastmasas zirgs būtu laikā! Tā nu mēs tur apmainamies ar laipnībām, līdz no viņu epasta man top skaidrs, ka mēs esam varen liela kunde, bet par cik no Austrumeiropas, tad vienalga mūs neņem par pilnu. Nopirdos telefona sarunā, ka ja šitā tās lietas turpināsies, tad ar fakin plastmasas zirga rasējumiem braukšu uz Penjamingu vai kādu citu pilsētu Tālajos Austrumos un mūsu draudzība izbeigsies. Neilgi pēc šīs sarunas man zvana kungs ar laipnu balsi un stādās priekšā kā plastmasas zirgu bosu boss, ļoti atvainojoties par situāciju, un vispār, gribētu mūs satikt. Ielidošot tad un tad, vēlētos apstīties kā mēs te dzīvojam, vēlētos mūs uz restorānu aizvest, vēlētos parunāties par nākotni, nu vispār tik laipns bija, ka aš apdirsos. Tā kā klients šajā gadījumā esmu es, tad restorāns būs jāmaksā viņam. Ļoti neapdomīgi no viņa puses, ļoti, jo Jomas ielas restorāni jūlijā šokē pat Krievijas oligrhus, savukārt plastmasas zirgu ražotājam no Austrijas tas varētu būt pat nāvējoši. Jāizdomā tikai kā viņu satriekt, ar Henesī vai Remī Mārtinu, viņš man par visu atrausies!