Par izdzīvošanu turpinot
Ai, un vispār es esmu izrēķinājis, ka to „rosīšanos”, ko mūsdienās sauc par darījumiem, krietni izdevīgāk būtu pārnest uz laukiem. Kaut kādos Ipiķos vai Višķos.

Vispār, mums ar brāli ir plāns. Kā apdirst VISUS. Valdību tai skaitā. Dotajā brīdī pasūtījumu apjoms pārsniedz ražošanas iespējas. T.i tikai kamēr štancē uz Latviju un Lietuvu. Pieslēdzam Baltkrievju ar analogu ražotni, izsvarojam grūtības starp diviem production unitiem. BL goszakas atkal visu noēd, liekam vēl vienu junitu BL kaut kur zemāk, pie Brestas.
Ir dahera ražošanas juniti, caur kuriem griežas nauda. Tas viss skaitās uz HOLDINGU (skan kruta ne?)) apgrozījumu, kurš piereģistrēts teiksim Višķos. Tad mēs ejam pie pagastveča un sakam – malacis vecais, bet Tavā kaktā ieplūst nauda (uzņēmums kur reģistrēts), mēs Tev atnesīsim vēl simtreiz vairāk. Šams apjūk, un saka – e-e- e- –la- bi... Tātad, mums jau ir neliela fin bāze + mazais pagastvecis. Un tad sākas jautrākais. Lielajos medijios reklāma – reģistrējies Višķos, 50% atmaksa no soc nodokļa. Tobiš, mazais pagasts jau tā apzeltījas, a lielajiem nodokļu maksātājiem atdod atpakaļ naudu no nodokļiem. Višķos ir labi ceļi, spora halles, divas utt, un tas viss uz Rīgas, Ventspils, Daugavpils un Liepājas rēķina, jo visi to pilsētu iedzīvotāji deklarējas Višķos, jo Višķi atdot 50% no noteiktās nodokļu maksas. Višķiem nevajag, Višķiem pa daudz, bet ar reklāmas kampaņu un fin izdevību daudzi deklarētos Višķos.

To jau mēs izdomājām Skrundas kara ciemata gadījumā, bet pagaidām vēl rokas pa īsām.