Par to, kā top grāmatas
Kaut kādu laiku atpakaļ sanāca pabūt vienā žūrfiksā, kur bez Bonapartes pudelēm vēl bija pāris tādi indivīdi kā es, kuri izlasījuši „Palle viens pats pasaulē” un Literatūras hrestomātiju devītajai klasei sevi turēja par lieliem literatūras pazinējiem esam un centās viens otru pārspēt saucot kaut kur saklausītus grāmatu nosaukumus.
Nu lūk, galu beigās tika izvirzīts jautājums, es pat teiktu strīdus ābols par to, kā „rakstās” grāmata. Iz piedzīvotā, iz atklāsmēm, iz vēlmes kaut ko pavēstīt vai vienkārši, lai nopelnītu naudu. Es, protams, biju maziskais ķēms, kurš uzstāja uz pēdējo.
Labi, pieņemsim, ka agrāk, divus vai trīs gadsimtus atpakaļ grāmatas rakstīja tikai izcili cilvēki un to darīja, lai pasaulei paustu savu redzējumu. Universitāšu profesori, literatūras zinātnieki un tā tālāk. Ja kāds pluskains žurnālists izsitās līdz savi grāmatai tad tas bija something. Vēl varbūt kāds garlaicības mocīts, augsti izglītots aristokrāts, kuram pietika naudas pašam finansēt savus skrīvējumus. Bet nekādā gadījumā ne mājsaimniece vai vientuļo vakaru mocīts gaļas izcirtējs.
Tiem ļaužiem bija sava nauda un grāmatas izdošana vairāk vai mazāk būtu uzskatāma par statusa simbolu un pieminekli viņa akadēmiskajiem sasniegumiem. Es gluži ar gara acīm redzu, kā milzu kamīnā, kur itin viegli varētu iebraukt mazāka izmēra automašīnu gail ogles, ap to dziļos samta klubkrēslos, ar šerija glāzēm rokās ir sasēduši kaut kādi Ītonas profesori, mecenāti un citi prātvēderi ar mantotām bagātībām ceturtajā paaudzē un spriedelē par kāda no savu biedru topošās grāmatas jaunākajām nodaļām. Tie diskutē par sintaksēm un hujintaksēm, par tēlu šķautnēm un ieslēpto domu. Tas ir process, kā rezultātā tapušais darbs uzreiz iespēlē mūsdienu angļu literatūras vēsturnieku obligāti lasāmajā listē. Bet darbs ir labs, kaut arī to ir radījuši „kamīna” literāti ar pilnām māgām, nemz necerot, ka to izlasīs lielas cilvēku masas. Labi, aizdirsos, tagad par mūsdienām.
Kā top filmas? Holivudā es domāju. Neba jau nu tā, ka Kventins vai Gajs no rīta pietrušās gultā sēdus un paziņo – man ir iedvesma, motoru! No sākuma ir drūma paskata producents, kurš sēž 56 stāva kabinetā ar ponorāmas skatu uz Kluso okeānu. Viņš pēta pētījumus, kas izkristalizē teiksim 3 atslēgas vārdus – vampīri, miljardu laupīšana vai teroristi. Pētījumā piedalījušies 10 000 cilvēku, kuri paši sev nemanot ir pastāstījuši, ko viņi labprāt redzētu zilajos ekrānos. Pēc neilgām pārdomām diženais producents izdveš – vampīri. Tie ļoti labi turpinātu burvju tēmu.
Pēc tam notiek mītiņi ar akcionāriem, diskusijas, plānotā peļņa utt. Gala rezultātā viņš spiež kolektorā podziņu un izsauc savus padsmit adjutantus. Vienam tiek dots uzdevums savākt piecus no visiem pieejamajiem tūkstošiem skrīveru, kuri deldē viņa uzgaidāmās telpas solus. Skrīveriem ir jāsaraksta grāmata par vampīriem un šajā zupā obligāti ir jābūt mīlestībai, naidam, ātrām mašīnām, un vēl šim tam, lai tas atbilstu mērķauditorijai 16-30 gadi veci. Katram tēlam ir jābūt tā noslīpētam, lai to lasot mazās meitenes mīztu karstu! Aizejošajam adjutantam viņš no muguras vēl uzsauc – skaties, lai grāmata ir adaptējama ekrānam, lai paliek vieta sīkvelam un lai varam izgatavot plastmasas ķiņķēziņus Makdonalda laimīgajai maltītei, ja nē – kājas izraušu!
Nākamajam tiek dots uzdevums iekustināt PR mašīnu, izdomāt autoru, tā leģendu un vēl kaut ko. Bet tā lai būtu aizkustinoši, ja nē atlaidīšu no darba un varēsi braukt strādāt uz kaut kādu Mozambiku vai Latviju!
Un tā tālāk, līdz beidzot pēdējais adjutants ir pametis Lielā producenta kabinetu. Laiski atgāzies krēsla tas uzspiež pāris taustiņus savā mobilajā tālrunī.
Halo, Ben, klau Ben, man Tev mazs darbiņš paredzēts.
Bens ir lielākais izdevējs Rietumkrastā un runā, ka ļoti prasīgs, viņa noraidījuma dēļ jau vairāki jaunie rakstnieki ir izdarījuši pašnāvību.

Izvirzot šādu teoriju es tiku nozākāts par draņķi, jo katrs rakstnieks taču ir personība, viņu nevarot piespiest and so on.