par ģimeni un tās saitēm
Sabļāvu uz savu prorābu. Es reti kad uz kādu sabļauju un pēc tam man ir mieles, tās ir divtikspēcīgas gadījumos ,ja tas nabaga cilvēks vēl piedevām nav tā īsti vainīgs. Nu laikam viņš nav 100% vainīgs, ka liela daļa viņa netīreļu ir aizlaidušies uz īriju vai stiklinieks ir saplēsis manu dārgo margu stiklu. Bet es uz viņu sabļāvu tikvaitā, jo ja jautāsiet kur es mitinos, tad atbildēšu ka "vecāku dzīvoklī". Mana ūberā penthausa atklāšana, par kuru varētu uzrakstīt Arhitjektura i djizain baltjii vai Deko, atliekās jau kopš Lieldienām. Kopš faken Lieldienām, jo remontos un visādi darbi eventuāli izmaksā divreiz dārgāk nekā plānots un ilgst divreiz ilgāk nekā gaidīts. Un redzot, ka tas nav, šis nav un tur vispār, tajā kaktā, nekā vēl nav, sāk mosties naids pret to nabaga impotento nelgu, kurš plānvidū plāta rokas.
Es esmu mēģinājis visādi. Draudējis, biedējis, nemaksājis, bet tikai darbi kust tik lēni kā ierasts.
Pēc katra "varoņdarba" (nu tjipo salikām vannasistabu) šamais nāk prasīt naudu. Jau divus mēnešus prasa. Lai mazinātu izbailes es vienmēr viņam parādu kādas pāris 500 jevro banknotes un nosolos viņam tās atdot tiklīdz būsim izdzēruši pirmo alu jaunajā viesistabā sēžot uz dīvāna un skatoties TēVē.

Un ne jau par prorābu bija stāsts un ne jau par to ka sabļāvu, bet par to, kāpēc sabļāvu. Redzies es neuzskatu, ka vecāku pienākums būtu apdāvināt savus bērnus ar dzīvokļiem vai automašīnām. Man tas pat liekas zināmā mērā nepareizi. Es atbalstu "palīdzēšanu vecākiem" tādā cilvēcīgā izpratnē - nu ja viņi ir slimi, vai diezgan paveci vai kā savādāk. Un vēl kā šobaltdien atceros pirmo žigulīti ko maniem senčiem uzdāvināja Ōme, un vēl kā šobaltdien atceros kā Ōme ar varu spieda znotam saujā violetās rubļu zīmes, pēc 8.marta puķu sezonas noslēguma, pavadīdama ar tekstu :"Jums jau tā jaunā sekcija jāpērk un puikām jau ar kādas jaunas drēbītes vajag un tā..." Un tad es atceros šāsdienas sarunu ar māti:"Neaizmirsti šodien man ienest naudu par dzīvokli, vai par internetu samaksāji? un tu vēl tēvam neesi atdevis savu daļu par pļāvēju*, ceru ka man tas tev vairs nebūs jāatgādina!"
Es kaut ko vārgi mēģināju šļupstēt no sērijas ka man pašam kredīts,remonts, mašīna, dzīve, nu vārdu sakot visus tos neveiksmīgos argumentus, ko reizi mēnesī mana māte apcērt ar vienkāršu :"ja tevi kaut kas neapmierina..." Tad seko gara pentere no sērijas par budžeta plānošanu, par mazāka dzīvokļa iegādi un nelietderīgām rotaļlietām kurām es tērēju savu naudu.Un tas viss nobeidzas ar to, ka dzīvokli uz laiku var noīrēt arī citur. Un katru reizi man tas uzsit asini. Tā, ka saplūst acīs. Aizskrēju uzzināt, kad pienāks tā diena, kad manai mātei vairs nebūs iespējas man paprasīt nevienu sātu un ko es redzu? Viņš stāv plānvidū un plāta rokas! Tā vienkārši, nepaspējam un viss!!!

Taisni riebjās. Slaucamā govs bļe!


*Jūrmalas fazendā zāli neviens nav pļāvis jau divus gadus. To dara Toļiks vai Žoriks, vai sazin kā viņu tur sauca. Nu dažreiz jau mēs ar papļaujam, tad kad sagribas, bet rūķis to dara definēti -katru nedēļu ceturtdienas rītā.