Par žulti, nedaudz.
Par manu žulti, kuru ir visnotaļ viegli uzvārīt. Ja kādam ir palaimējies to izdarīt, es vienmēr centīšos atdarīt ar “labu” , jo nemīlu palikt parādā. Bet ko iesākt, ja tādam nav īsti ko padarīt, ne jau aiz tā, ka jams atrastos nesasniedzamos sab-bas vai finansiālos augstumos, bet gan aiz tā, ka viņš jau ir tik zems, ka opusķiķ zemēk praktiski nav iespējams? Vot es šito nesaprotu, es daudz ko nesaprotu, piemēram kodolfiziku, fiziku var izmācīties un izprast, bet ir lietas ko laikam izprast nebūs lemts.
Modelējam situāciju. Turot pie auss klausuli un naidā samiegtām acīm neko neredzot lūkojoties logā es uzklausu sekojošu tekstu :” Nu saproti, mums te ir tā un tā, visi grib nopelnīt, viss notiek steigā, nekā uz sitiena grābjama nav, un zin šitā rakt (lasi meklēt) man nav iekšā, man nav iekāriena tērēt savu dārgo laiku, nu saproti mani pareizi...” Un to man saka cilvēks piecdesmit gadu vecumā, kurš joprojām brauc ar sagrabējušu ford eskort, kurš staigā pērnajā žaketē un lielākoties pārtiek no savas sievas līdzekļiem?! Aizņemtais darījumu cilvēks bļe. Un šitāds teksts tiek izbīdīts pēc konkrēta darba uzdevuma un iespaidīga honorāra definēšanas!
Mja, laikam ir ļaudis kuri labprātāk ar pliku pakaļu zviln savā noplukušajā dzīvoklītī un jūtoties laimīgi neizvirza nekādas pretenzijas pret labākiem dzīves, vai vismaz laicīgiem materiālajiem apstākļiem.

Ja visi šitie padumjie un slinkie plikadīdas nenonāktu manā redzeslokā man nebūtu nekādu iebildumu pret tādu deģīšu pastāvēšanu, bet ik pa laikam kādam tādam vajag šķērsot manus apvāršņus, lai stiprinātu naidu pret cilvēci.

Labi suslik, nav pamata smaidam, paskaties spogulī un nokaunies. Un pēc tam fiksi, tarbiņu plecā un uz Kultūrkapitāla fondu dālderi mangot! Živa! Un pa ceļam neaizmirsti uzrakstīt gaudulīgu vēstuli vecākiem par Rīgas ikdienas dārdzību, kā rezultātā varbūt vecie tev kontiņā kādu rublīti iemetīs.