par kopdzīvi, ainiņas
Sveiki kanareiki. Kas jauns jaunībā? Nekas? Nu labi, neko revolucionāru no Jums arī negaidīju.
Man ar viss savās vietās. Ir pārdzīvots kārtējais “razvods” po itaļjanski ar skaļiem apvainojumiem, drēbju mešanām somās un paziņojumiem – “viss, man pietiek, es eju atpakaļ pie vecākiem!” Uz to visu mierīgi noraudzījos atbalstīdamies pret durvju stenderīti, jo emociju uzplūdus un atplūdus jau spēju prognozēt ne tikai ar dienu, bet jau ar stundu precizitāti. Vakar vakarā jau viss atkal bija kārtībā un dzīve turpināja savu gaitu.

Šodien tipinot uz šahtu nodevos apcerīgām pārdomām – nahuj?! Nu nahuj Tu gandē savu nervu sistēmu? Modelējam situāciju – es necēlu klausuli, tupēju kazikā un atvilkos mājās trijos. Negulējusi, pārnervozējusies, nozvanījusies. In the same time – 12os vakarā pateicu, ka mums ir puiku vakars, ka vajag pasūkt drinkus un meditatīvi pasvaidīt žetonus. Ej gulēt un miers. Nē bļe, zvanās , ņemās. Nākamajā rītā teksti par aiziešanu, lielais čemodāns istabas vidū. Draudi, apvainojumi. Var redzēt , ka emocijas ir sakāpinātas līdz baltkvēlei. Teiksim tā – totāla emocionālā hirosima.
Vētru pārlaidu augstasinīgi stāvot durvju ailē un ar māksloti tizlu skatienu noraugoties emociju izlādē. Papīpēju tualetē. Apvaicājos : “Beidzi?” Kā izrādījās , nē nav beigusi viss.

Notikās izlāde un viss atkal ir savās sliedēs. Tas bija paredzams kā āmen baznīcā. Bet tad kāpēc pa vidu vajadzēja visu šito trādirīdi rīkot? Netopu gudrs...