es kā psihologs pateikšu tā - jūs abi griežaties pa iepriekš noteiktu attiecību loku, kas veidojies bērnībā iegūto priekšstatu iespaidā (vecāki, huh ?) un nerisinat situācijas, kuras mēdz pāraugt krīzēs. No vienas puses - nekā traģiska - tā dzīvo liela daļa cilvēces, kāpēc kautko mainīt ja tāpat labi.
kā biezpientaure pateikšu tā - kad tev būs 50, pasūtīsi nafig visas Dārgās un Mīļās histērijas un ekspektācijas, zināsi dzīves noslēpumus kas robežojas ar jēgas izpratni un būsi rāms kā klints, jūtīgs kā pieneņpūka. Un tas viss bez gala trīcēšanas, bez "a varbūt lai paliek ?", bez "kura tad man labāk patīk". Dzīve sākas pēc 50, līdz tam ir spēle "vai tu mani mīli, bet es tevi vēl vairāk".