Par labajiem un pareizajiem
Ir labi cilvēki, ir pareizi cilvēki, ir izglītoti cilvēki un vēl visādi tur baltie tēli. Tad protams nāk draņķi ar visām izrietošajām apakškategorijām. Apzinoties savu piederību otrajai grupai, nereti nespēju paciest pirmo. Un dažkārt nepatika rodas visneiedomājamāko iemeslu dēļ.


Pēdējais moments kad es sacepos par labajiem “labajiem” bija lasot grāmatu. Grāmata bija laba, lasāma un interesenta, bet to bija uzrakstījis tik labs un pareizs cilvēks, ka gribējās to ķieģeli laist pret sienu. “Kremļa digera pastāsti”. Sarakstījusi kaut kāda blonda kaziņa, kura gozējās uz pēdējā vāka un kuras vārdu laimīgi jau esmu aizmirsis.

Liriska atkāpe - marilyn_manson-tainted_love.mp3 Uzgriežam, uzgriežam skaļāk, tā lai ieper.

So, atgriežoties pie Kremļa racējiem un blondām kaziņām. Par cik Kremli esmu redzējis tikai televizorā un priekšstats par tur mītošajiem ļaudīm man ir veidojies tikai no avīžu publikācijām, nav ne mazākā pamata apstrīdēt grāmātā izklāstītos faktus un gudri dirst par patiesības koeficientu. Bet! Es varu piekrist ka labi nobarots činavnieks atbilst apzīmējumam “monstrs”, žurnālisti pielīdēji arī, kā tur tas apzīmējums, jau bļeģ aizmirsu, un tā tālāk. Visi ir zagļi, pidari, pielīdēji un korumpēti pediņi, tikai es bļeģ, kā roze sūdu čupā. Vienīgā, šķīstā, gudrā un paštaisnā. “Oi, oi, oi. Požalusta, toļko ņe nado gnaķ”.

Neprecīzs citāts:
“Un tad Javlinskis? (or smth) ar visu savu svītu sēžot restorāna terasē, dzerot jau kuro dzērienu, ar sarkani piepampušajām acīm caur pieri manī noraudzījās, kad atteikusies pievienoties viņu vulgārajai kompānijai, devos izbraucienā pa apkārtni ar viesnīcā noīrētu velosipēdu”
Baltā kaziņa. Skaisti. Un tad vēl apraksti, kā dzīrojošie žurnālisteļi viesnīcās tā ālējušies, ka nabadzītei ir traucēts lasīt klasiķu darbus orģinālvalodā. Un tā tālāk, un tā joprojām.
Un tad vēl, kā jamā glābusi TĒVOCI, nu tjipa Borju, no nekaunīgu žurnālistu un politikāņu provokācijām utt. Es nevaru, prosto taščus.
Vot, nu nevaru, nevaru,
Exploited - Beat the bastards_mp3 cepinam, cepinam.
nevaru ciest šitās liekulīgās, gudrās, intelektuālās, atturīgās un snobiski pārgudrās baltās kaziņas. Oi, uzģērbu baltu plandošu kleitiņi, piknika grozā ieliku Dievišķo komēdiju, ar riteni aizbraucu līdz pļaviņai un tur piesaulītē nodevos lasīšanai. Mūzikas skaņas aš. Oi, un taurentiņi, vai un vāverīte. Vāverīte tev starp kājām bļeģ!
Ai, un tad, fui, atpakļabraucot man piesējās kaut kādi kretīni lielā melnā mašīnā, bet es ar tādiem nedraudēējoos. Jā. Tagad apliešu puķītes. Televizoru es neskatos, tas ir pārāk neitelektuāls un vulgārs. Jā, tā, ja.

Ekk, domāju ka visām šitām pežām dvēselīte tik pat melna cik vecrīgas pankam Peksim, tikai tas Dieva bērns vismaz neslēpj to zem pārgudras diršanas un šķīstības maskas.
Tā kā, ja tās labās, intelektuālās kaziņas, kas te ganās, nevilšus izlasījušas šo savārstījumu sajutīs personīgu apvainojumu, var droši nostāties spoguļa priekšā un uzdot sev kritisku jautājumu :”Kas Tu esi?”