Cepeškrāsns

Mēs esam izliets ūdens, un tad nāk bailes. Un tikai aiz šīm bailēm sākas īstais optimists: otrajā puķē, otrajā zupā... Tad kad daudzi jau apslīkuši pirmās zupas samazgās. /Ziedonis. Epifānijas./

Vakar apstaigājot visus centra kvartālā notiekošos pasākumus, pēc pāris aliem, divas dāmas nosprieda, ka nekad nav bijušas nūdistu pludmalē. Tad nu tika nolemts no rīta ceļoties, paskatīties pa logu, un zilas debess gadījumā doties uz jūru. Sapakotām tašiņām abas sēdās mašīnā un...un mēģināja to pielaist. Tas izdevās pēc krietnām 10 reizēm. Nav liela skāde, pa to laiku vismaz tika noslaucīta uz stikliem esošā putekšņu kārta.
Aizbraukušas uz Kalngali un nedaudz pablandījušās pa privātmāju ieliņām, nolēmām noparkoties vienas puspamestas mājas pagalmā. Vadoties no tehnoloģisko ierīču sniegtajiem padomiem devāmies jūras virzienā. Neliela pastaiga pa mežu un jau pirmie plikumi redzami. Atradām jauku vietiņu kāpās un baudījām mieru. Vai tas bija kas īpašs? Nē! Toties ķeksītis ievilkts, pludmale patīkami tukša, ķermenis (galvenokārt dibens) ir ieguvis ļoti sarkanu toni. Rīt darbā būs grūti pasēdēt. Vairākas stundas vēlāk, nolemjam pasākumam likt punktu un doties mājup. Veiksmīgi atradušas īsto meža taku dodamies uz mašīnu. Tā protams saulītē sakarsusi ir uz mani apvainojusies un atkal nevēlas pielekt. Pēc pāris reizēm tomēr izdodas ieviest dzīvību un dodamies mājup. Dodamies, līdz sāk notikt visādas dīvainas lietas un mēs apstājamies (ne labprātīgi) pirms VEF tilta. Ne uz priekšu ne atpakaļ. Tā kā vados pēc prncipa, ka puse problēmas atrisinās pašas no sevis, tad ieslēdzam avārijas gaismiņas, pagaidām brītiņu un pēc laika jau atkal dodamies tālāk. Mūs pavada ik pa laikam noslāpšana, dīvaini fona trokšņi, kas neko labu noteikti neliecina, bet laimīgi tiekam līdz manai stāvvietai. Cerams, ka tas bija tikai īslaicīga saulesdūriena iespaidā..pietiek jau ka man beidzās logu šķidrums un spuldzīte izdega.
Lai nu kā, šīs tehnikas ķibeles, salīdzinot ar manu sūrstošo diben-mugur-cisku daļu ir nieki. Vēlos krēma dušu un ledusgabaliņu masāžu.

Kāda atšķirība starp vidzemi un kurzemi? Dancojot ar kurzemniekiem, tie griež pretējā virzienā.

Pašlaik, cīnoties ar pēc-brīvdienu sajūtu tulznainu kāju, apdegušas ādas un sāpošu muskuļu paskatā, nolēmu ka jāiegrāmato iemesli. Brīvdienas sākās piektdien ap pusdienlaiku, kad ar smaidu sejā gāju prom no ofisa, noskatoties, kā pārējie kolēģi paliek klikšķinot pelītes. Tempā tika sapakota soma un devos uz laukiem. Labi ka tā arī darīju, jo neilgi pēc tam, kad biju tur ieradusies, man uzzvanīja draudzene un piedāvāja doties uz netālo ciemu uz K.Kazāka koncertu, pļavā pie ugunskura. Tā kā ieradāmies nedaudz par ātru (lasi- koncerts kavējās), tad devāmies pastaigā pa vietējo meža taku. Pēc tam jau koncerts, uguns gaismiņas un patīkamas sajūtas skatoties saulrietu.
Nākamā rītā bija gatavošanās Valpurģu nakts rituāliem. Jau pa dienu tika otrādi apgrieztas vietējās mazpilsētas humpalu bodes. Tika grieztas slotas un meklēti raganiski aksesuāri. Vakarā devos burties uz muižas parku, kur mani satika vēl trejdeviņas raganīga paskata dāmas. Visas atlidojušas uz slotām. Labākā pasākuma daļa bija iešana `Čigānu pirtī`. Tik interesantas sajūtas, kad tu sēdi plikiņš zem plēves, parka vidū, peries ar bērza slotu..un tavas kājas patīkami kutina zāle un apkārt ziedošās vizbulītes.
Ar šo pasākumu nevarēju aizrauties līdz rītam, jo svētdien bija paredzēts doties pārgājienā. Šī brīvdienu daļa arī ir tā, kas man šobrīd raisa sāpes. Tika noieti 27km pa purvu un šaursliežu dzelzceļu. Pēc kādiem daudz padsmit kilometriem manas kājas sāka rotāt skaistas tulznas. Bet bija tā vērts, jo svaigā gaisa un saules deva ir iedevusi pamatīgu pozitīvo lādiņu. Cerams ka kādam laikam pietiks...vismaz līdz nākošajām brīvdienām.

Pilnmēness ietekme neapšaubāmi jūtama apkārtējo cilvēku rīcībās un omās...arī domās.

Vakardienas balle šodien liek par sevi manīt. Klusībā dzirdu, kā lēni noārdās manu smadzeņu pelēkā viela. Šodienas sajūtas varētu aprakstīt šādi: Eksistēju. Klusi ceru, ka ātrāk sāks līt lietus, lai varu attaisnot savu nekā nedarīšanu.
Ar visu to, ka vēlu tika aiziets gulēt, kārtējo reizi mans iekšējais modinātājs mani piecēla neilgi pēc septiņiem. Ar vienu puspiemiegtu aci gultā sataustīju telefonu un pieslēdzos ārpasaulei. Izrādās, ka manis apmeklētā ballīte joprojām turpinājās pilnās burās un pēdējie mohikāņi tur vēl griež dančus un trinkšķina instrumentus. Šajā brīdī nesapratu, vai tas bija labi, ka izdzerto šotu daudzums mani aiznesa mājās laicīgākā dienas stundā, vai arī slikti, jo esmu pametusi balli nez cik stundas pirms tās beigām.
Pašlaik neliela cīņa ar sirdsapziņu par šīsdienas plāna A un plāna B atcelšanu, bet gan jau pārdzīvošu. Tāpēc jau mēs esam cilvēki, ka spējam domāt, spriest un galu galā improvizēt. Nedarīt to ko negribās (šis gan nenostrādāja pie viskija šota), un darīt to ko gribās (palikt pidžammā visu dienu un ārstēties ar gultas terapiju).
Kur tas sasodītais Ibumetins palicis?

Vakar atkal nostrādāja mana labā karma un tiku ielūgta uz džeza + modernās dejas koncertu. Par džezu viss jau bija skaidrs, bet izrādās, ka manai kultūras baudītājas dvēselei patīk arī skatīties deju. Ja pirms pasākuma, ieejot Kongresu namā, likās ka esmu aizdevusies uz kādu no slāvu zemēm, un jau sāka mākt šaubas par to, kas mani sagaida, tad pats pasākums to visu kliedēja. Kāpēc slāvu zemēm? Tāpēc, ka ne tikai interjers, bet liela daļa publikas un visapkārt nelatviskā mēlē esošie bukleti un afišas par to liecināja. Bet ko nu par slikto. Vakars tomēr lieliski pavadīts.

Ašās idejas tās labākās. Turpinot baudīt pavasari, ar draudzenēm devāmies pastaigā no Lilastes ietekai līdz Gaujas ietekai jūrā. Turp un atpakaļ sanāca noiet 13km. Laiciņš lielisks, saulīte silda vaigus un daba visapkārt. Pa ceļam ķērcošans vārnas un izskalots ronis. Visā pludmalē neskaitāmi izskalotu koku gabali, kas brīžiem saslieti dažādās instalācijās. Pastaiga jauka. Varēja gan būt vēl pāris km vairāk, bet arī ar šo pietika un bija labas emocijas. Jāsāk kalt plāni nākamajam maršrutam. Kaut ir gan viens padomā jau pavisam drīz.

Šodien bija diena, kad materializējās organizētais klases (lasīt kolēģu), izbrauciens uz Zemgales plašumiem. Tā kā esam forši, tad dabūjām darba busiņu un no rīta, savākušies ar kūpošām krūzēm rokās, lecām tajā un devāmies dzīvē. 

Pēc nakts, kas bija pavadīta bezmiegā virpuļojot pa gultu, svētdienas rītā devos vērot saullēktu. Plānā bija neliela pastaiga gar upīti un tās sākuma meklēšana, kas izvērtās par Lielās dienas un pavasara sagaidīšanu ar dažādām tradīcijām. Viss sākās ar pasakainu saullēktu, kas tika sagaidīts mežmalā, cilvēkiem dziedot folkloras tipa dziesmas par tās lēkšanu un nozīmi. Tā kā termometra stabiņš bija nokritis neticami zemu līdz -13C, tad tika iekurināts upes malā ugunskurs un sildīti dūraiņi. Tas bija ļoti svētīgi, jo pēc tam mums visiem nācās mazgāt seju tekošā ūdenī, kas bija ledains. 

Vāczemes prieki. Vienmēr mazā izbēgšana no pelēkās ikdienas sagādā prieku. Tā kā vienu dienu nostrādāja mana labā karma un man Skype iebira lidojuma biļetes, tad nu pienāca tā reize, kad ģimene dodas apmeklēt ģimeni. Pieļauju, ka mēs esam slinkākie tūristi pasaulē, bet nē. Laikam jau jāpārslēdzas uz citu līmeni un jāatzīst, ka nu jau tā ir vairāk kā ciemošanās, ne ceļojums. Protams apskatījām arī šo to no pilsētas, bet viss sāls jau slēpjas emocijās. Kopā būšana, smiešanās līdz asarām tādā līmenī, ka nav iespējams norīt tējas malku un tas jāspļauj atpakaļ krūzītē, perfekta laiskuma sajūta, bērna smiekli, pārmērīga izēšanās, jauni cilvēki. Jo retāki šie mirkļi, jo vairāk tie nozīmē!

Vakar sazvanīju savu uteni par detaļām. Sarunājām, ka 11:00 būšu pakaļ. Protams uz to laiku viņas vēl nebija noskrūvētas. Nu neko...patēloju mietpilsoni brīvdienu izklaidēs un laika kavēšanas nolūkā devos uz Alfu pastaigā. Tikko kā manu skatu piesaista smuki zābaciņi, tā saņemu zvanu ka ir gatavs un var braukt pakaļ. Laikā piezvanīja, jo neko nepaspēju nopirkt (un neko jau arī nevajag). Jāpiebilst, ka norunātā darījuma vieta atrodas kādas rūpnīcas teritorijā, kur google street view nekad nav bijis un satelītkartēs šis ir melnais caurums. Tad nu es devos cīņā. Ar vienu roku stūrējot, ar otru turot telefonu un klausoties norādes, ka jābrauc garām zilai fūrei līdz malkas grēdai, tad pa labi un tad tur vēl kaut kur...jācenšās nenobraukt suni u.tt. Galu galā atrodu īsto uteni un īsto dīleri, kurš uzrodas no nekurienes. Viņš sniedz man detaļas un es viņam naudu. Sajūta ka notiek kas nelegāls. Tad nu tagad man šīs detaļas stāv bagažniekā un gaida piektdienu, kad došos pie tēva, kurš solījies salabot manu pelēcīti. Fingers corossed, ka būs īstās un labas. Jo to kvalitāti protams ar manām zināšanām man nebija iespējas novērtēt. Novērtēju skaitu...2+1...atbilst.

Katru reizi, kad saskaros ar mašīnlietām, mani pārņem viegla panika. Ja, mīlīši..tās ir mans melnais lauciņš. Tukša vieta. Labi ka ir tētis, kurš pasaka ko man vajag, bet arī ar visu priekšā teikto spēju būt blonda.
Jau labu laiku zinu, kāda detaļa man ir nepieciešama. Visi detaļu šroti (turpmāk saukšu tās par krāmu bodēm) strādā nejēdzīgos laikos, kur es `baltais cilvēks`, kas strādā no 9-6 nespēju tikt. Tā kā mašīnproblēma sasniegusi jaunas virsotnes un man neslēdzās ciet durvis, tad laiku nevar pārāk vilkt garumā. Tētis atsūta linku uz sludinājumu un pasaka man ko man vajag. Saņemos, zvanu! Protams ka galā esošais cilvēks (paldies dievam vismaz latviski runā), paprasa man kaut ko tādu, ko es nesaprotu. Ha ha! Loģiski, ka nemāku atbildēt. Vismaz noskaidroju atrašanās vietu, to ka viss tur ir un darba laiks ir perfekts. Tagad tikai vajadzētu atrast kādu vīriešcilvēku, kas man brauktu līdzi, jo savādāk hidropastiprinātāja u.c krāmu vietā, mājā aizvedīšu spoguļus vai paklājiņus. Kā nekā sarunas laikā pierādīju, ka esmu absolūta nepraša šādos jautājumos.

Māsu ciemošanās Latvijā vienmēr ir kā mini atvaļinājums arī man. Šoreiz viņas šeit bija visas trīs. Nav bijusi tāda reize, kad mēs kopā ballētos Vecrīgā. Būs jāatkārto...varbūt vienīgi ar nedaudz limitētāku šotu skaitu. Tik daudz emociju un notikumu (nosēdies aķis). Tik daudz apmeklētu jaunu vietu (Nemiers). Tik daudz ballīšu (dejas ar mistisko čali Omā). Smaidu (Greta). Cilvēku....un Cēzara salātu (ja blogotu par ēdienu, tad noteikti būtu ko pateikt).

Mans draugs drebulis. Kā katru gadu, laikā, kad dabā paliek siltāks, arī mans ķermenis nolemj skriet līdzi un uzsit augstāku temperatūru. Vakar pat bija 38.2. Šodien aizvilkos uz darbu, jo šis tas degošs bija jāsariktē, bet rīt gan neiešu. Nav ko sevi mocīt. Būs gultas režīms ar miljons tējām un pilnīga relaksācija. No rīta vienīgi ir ieplānota viena maza lekcija/telekonference, bet paldies dievam, ka tai varēšu no mājas pieslēgties.

Pēc tēva un kolēģa ieteikuma vakar dzēru groku. Nācās pat iegooglēt, kas tas ir. Pēc tam sekoja padziļināti meklējumi manā pieticīgajā bāriņā. Šo to tomēr var atrast. Sanāca gardi. Vienu brīdi palika silti, bet tad atkal atgriezās mans draugs drebulis.

Uzmanības noturēšana. Nav! Paņemu rokā telefonu, paspaidu ~1min. Apnīk. Paņemu grāmatu. Pēc 2 rindiņām..pārāk bieza...ne šodien. Paņemu žurnālu. Atkal ne 2 minūtes nepaiet. Apnīk. Paņemu datoru..tūlīt apniks. Paralēli visam tv. Tas jau sen apnicis (nedaudz meloju, bezmaksas Netflix mēnesis to padara interesantāku). Pat trauki aiz bezdarbības nomazgāti. Bet arī tas tika darīts ar diviem piegājieniem....jo apnika pusceļā.

Pēc smagās darba dienas, ejot mājup pa netīri piesnigušo Brīvības ielu, manā sejā parādījās smaids. Jau pie luksofora pamanīju dīvaini saliekušos stāvu. Pieejot tuvāk piefiksēju, ka tas ir vietejā puikmeitene vai meiteņpuika...kas to zin kā viņam patīk sevi dēvēt- Jaroslavs. Tā kā darba nasta vēl spieda manus plecus, lēnu garu vilkos viņam(-ai) nopakaļ. Un vēroju. Un vēroju. Un tad sasmējos. Pie katra soļa viņš(-a) izdarīja tādu kā uzspīlētu kājas iegriezienu. Visticamāk ka sapņos defilēja pa kādu no Parīzes modes nedēļas mēlēm. Un to darīja tik uzspīlēti cītīgi. Ik pa laikam viņam(-ai) aizmirsās, ka kāds to vēro un tad pāris soļus pagāja kā cilvēks parastais, bet tad atkal. Tā cenšanās tik ļoti mani uzjautrināja. It sevišķi eleganti tas izskatījās dēļ tās pelēkās `pļuras`, ko pilsētnieki mēdz dēvēt par sniegu.
Lai nu kā, manī tas izraisīja smaidu. Un tas taču ir pats galvenais- atrast jebkurā vietā un lietā ko tādu, kas liek pasmaidīt!

Jaunais gads ir iesācies ar dančiem, atliecieniem, spēlēm, smiekliem, rumu un nelielu pohiņu. Visnotaļ lieliski sagaidīts! Pēdējā brīža ballītes vienmēr ir tās labākās.

Šī gada apņemšanās- turpināt iepriekšējā gada apņemšanos.

Katru gadu man ar draugiem ir Ziemassvētku ballīte, kuras neatņemama sastāvdaļa ir prezentācijas par savu gadu sagatavošana. Mans gads ir bijis ļoti ražīgs. Vismaz dažās jomās. Neliels ieskats:
Kultūras (uz)dzīve:3 improvizācijas teātri; 5 teātri; 10 kino; 2 muzeji; 8 grāmatas izlasītas; 2 sporta pasākumi; 2 festivāli; 8 koncerti. Bija viegli uzskaitīt, jo šiem biju saglabājusi biļetes. Bet bija vēl daudz, daudz citi pasākumi...
Realizētie sapņi: savs auto, tetovējums, auss operācija.
Kaķi: Atvadījos no sava ilgkaķa Monikas; devu pagaidu mājas Filipam, pieskatīju Zirni. Visi mīļi.
Ceļojumi: 2x Tartu, 1x Lietuva- šis starp citu ierindojas arī kategorijā "Labākā Valentīndiena ever". Ar draugiem devāmies spontānā izbraucienā...daudz nestāstīšu, kaut kur agrāk ir ieblogots arī šis stāsts. 1x Londona-Ziemeļīrija-Rīga.
Darbaholisms: Pirmais pusgads EU Prezidentūra, kas rezultatējās ar 2 pateicībām un pēcāk arī amata maiņu. Iesaistījos creativity grupā un noorganizēju kolēģiem 3 pārgājienus. Kā arī mana darba neatņemama sastāvdaļa- ballītes, pasēdēšanas un tikšanās.
Pārgājieni: Sākās ar janvāri, kur bridām pa sniegu. Vasarā gar jūru no Daugavas līdz Gaujai. Pa starpu vel vairāki garāki un īsāki. Arī dzimšanas dienā gāju pārgājienā. Visi mīļi un patika.
Lielās ballītes: Draugu kāzas. Arī pirmās kāzas ko vispār apmeklēju. Salidojums. Radu saiets. Mārtiņdienas orientēšanās, balle, kurā dāvinājām galda tenisa galdu (beerpongs) , kino balle- mans Č.Čaplina tēls bija perfekts. Mazās ballītes neuzskaitīšu.

Laimīgu, priecīgu un ballītēm pilnu jums visiem nākamo gadu! Esiet nedaudz mērkaķi!

Mazie dienas prieciņi vienmēr ir bijuši svarīgi. Šodien pat tādi ir vairāki. Piemēram: