Vakar apstaigājot visus centra kvartālā notiekošos pasākumus, pēc pāris aliem, divas dāmas nosprieda, ka nekad nav bijušas nūdistu pludmalē. Tad nu tika nolemts no rīta ceļoties, paskatīties pa logu, un zilas debess gadījumā doties uz jūru. Sapakotām tašiņām abas sēdās mašīnā un...un mēģināja to pielaist. Tas izdevās pēc krietnām 10 reizēm. Nav liela skāde, pa to laiku vismaz tika noslaucīta uz stikliem esošā putekšņu kārta.
Aizbraukušas uz Kalngali un nedaudz pablandījušās pa privātmāju ieliņām, nolēmām noparkoties vienas puspamestas mājas pagalmā. Vadoties no tehnoloģisko ierīču sniegtajiem padomiem devāmies jūras virzienā. Neliela pastaiga pa mežu un jau pirmie plikumi redzami. Atradām jauku vietiņu kāpās un baudījām mieru. Vai tas bija kas īpašs? Nē! Toties ķeksītis ievilkts, pludmale patīkami tukša, ķermenis (galvenokārt dibens) ir ieguvis ļoti sarkanu toni. Rīt darbā būs grūti pasēdēt. Vairākas stundas vēlāk, nolemjam pasākumam likt punktu un doties mājup. Veiksmīgi atradušas īsto meža taku dodamies uz mašīnu. Tā protams saulītē sakarsusi ir uz mani apvainojusies un atkal nevēlas pielekt. Pēc pāris reizēm tomēr izdodas ieviest dzīvību un dodamies mājup. Dodamies, līdz sāk notikt visādas dīvainas lietas un mēs apstājamies (ne labprātīgi) pirms VEF tilta. Ne uz priekšu ne atpakaļ. Tā kā vados pēc prncipa, ka puse problēmas atrisinās pašas no sevis, tad ieslēdzam avārijas gaismiņas, pagaidām brītiņu un pēc laika jau atkal dodamies tālāk. Mūs pavada ik pa laikam noslāpšana, dīvaini fona trokšņi, kas neko labu noteikti neliecina, bet laimīgi tiekam līdz manai stāvvietai. Cerams, ka tas bija tikai īslaicīga saulesdūriena iespaidā..pietiek jau ka man beidzās logu šķidrums un spuldzīte izdega.
Lai nu kā, šīs tehnikas ķibeles, salīdzinot ar manu sūrstošo diben-mugur-cisku daļu ir nieki. Vēlos krēma dušu un ledusgabaliņu masāžu.