Vakardienas balle šodien liek par sevi manīt. Klusībā dzirdu, kā lēni noārdās manu smadzeņu pelēkā viela. Šodienas sajūtas varētu aprakstīt šādi: Eksistēju. Klusi ceru, ka ātrāk sāks līt lietus, lai varu attaisnot savu nekā nedarīšanu.
Ar visu to, ka vēlu tika aiziets gulēt, kārtējo reizi mans iekšējais modinātājs mani piecēla neilgi pēc septiņiem. Ar vienu puspiemiegtu aci gultā sataustīju telefonu un pieslēdzos ārpasaulei. Izrādās, ka manis apmeklētā ballīte joprojām turpinājās pilnās burās un pēdējie mohikāņi tur vēl griež dančus un trinkšķina instrumentus. Šajā brīdī nesapratu, vai tas bija labi, ka izdzerto šotu daudzums mani aiznesa mājās laicīgākā dienas stundā, vai arī slikti, jo esmu pametusi balli nez cik stundas pirms tās beigām.
Pašlaik neliela cīņa ar sirdsapziņu par šīsdienas plāna A un plāna B atcelšanu, bet gan jau pārdzīvošu. Tāpēc jau mēs esam cilvēki, ka spējam domāt, spriest un galu galā improvizēt. Nedarīt to ko negribās (šis gan nenostrādāja pie viskija šota), un darīt to ko gribās (palikt pidžammā visu dienu un ārstēties ar gultas terapiju).
Kur tas sasodītais Ibumetins palicis?