Pēc smagās darba dienas, ejot mājup pa netīri piesnigušo Brīvības ielu, manā sejā parādījās smaids. Jau pie luksofora pamanīju dīvaini saliekušos stāvu. Pieejot tuvāk piefiksēju, ka tas ir vietejā puikmeitene vai meiteņpuika...kas to zin kā viņam patīk sevi dēvēt- Jaroslavs. Tā kā darba nasta vēl spieda manus plecus, lēnu garu vilkos viņam(-ai) nopakaļ. Un vēroju. Un vēroju. Un tad sasmējos. Pie katra soļa viņš(-a) izdarīja tādu kā uzspīlētu kājas iegriezienu. Visticamāk ka sapņos defilēja pa kādu no Parīzes modes nedēļas mēlēm. Un to darīja tik uzspīlēti cītīgi. Ik pa laikam viņam(-ai) aizmirsās, ka kāds to vēro un tad pāris soļus pagāja kā cilvēks parastais, bet tad atkal. Tā cenšanās tik ļoti mani uzjautrināja. It sevišķi eleganti tas izskatījās dēļ tās pelēkās `pļuras`, ko pilsētnieki mēdz dēvēt par sniegu.
Lai nu kā, manī tas izraisīja smaidu. Un tas taču ir pats galvenais- atrast jebkurā vietā un lietā ko tādu, kas liek pasmaidīt!