Cepeškrāsns

Vakar pēc darba sanāca mazliet pastaigāties.  Labi ka bija gumijnieki, lietus jaka un stabils lietussargs. Šajās dienās bez šī komplekta bīstami kustēties ārpus telpām. Tikko kā mājās, tā radās vajadzība iet uz Burgu vakariņot un skatīties BMX. Galu galā savējie jāatbalsta! Žēl protams par Edžuka neveiksmi, bet nekas nav zaudēts! Šovakar īkšķi jātur nedaudz stiprāk! Pēc fanošanas sekoja gājiens uz Autentiku, kur uzstājās GoranGora. Šoreiz kaut kā nenoķēru koncerta sajūtas. Varbūt tāpēc ka lietus dēļ tas bija pārcelts uz karstām iekštelpām, varbūt tāpēc ka bija pēcvakariņu nogurums, varbūt tāpēc ka pārāk gara darba nedēļa. Kas zina!? Šodien gan neko nedarīšu, jo aizvakar Zvaigznes grāmatnīcā uztrāpījos uz atlaidēm un iepirku tik daudz grāmatas ka jāķeras pie lasīšanas. Tagad  ar nepacietību gaidu lietainos vakarus, lai var nolīst zem segas un aizmirsties.

Šī nedēļas nogale pa ballēm vien. Piektdien devos uz Bigauņciema pludmali, kur kāds draugs svinēja dzimšanas dienu. Kamēr ar dāmām izkustējāmies no Rīgas, tikmēr jau bijām nokavējušas saulrieta zelta maliņu, bet vienalga padebeši skaisti. Pēc rieta, skaistās augusta naktis iepriecināja ar zvaigznēm. Guļot uz deķīša cits skats uz debesīm. Saskaitīju kādas astoņas krītošās. Labi ka ne vairāk, jo aptrūktos vēlēšanās. Bez zvaigžņu krišanas novērojām arī simtiem, pieres lukturīšu apspīdētos, tumsas skrējējus, kas devās 50km skrējienā no Asariem uz Klapkalnciemu. Kā pelnrušķītēm pieklājas ap pusnakti pametām kompāniju un devāmies mājup. Izvadāju dāmas un atkal papriecājos par lielisko Brīvības ielas satiksmi. Pat naktī tā nebeidz pārsteigt!

Nākamā rītā jau nedaudz skaistāks pasākums. Devos uz kāzām. Lai arī diena lietaina, visi smaidīgi un izklaidēti. Neko sīkāk par šo nestāstīšu. Tāpat visiem skaidrs, ka danči, dzeršana, izklaides un smiekli visas nakts garumā. Varbūt netradicionālāk, ka banālo kāzu spēļu vietā bija kāda kārtējā deju šova un kāda mūzikas klipa filmēšana, bet tas šeit iederējās perfekti, jo viesi izklaidēti un aktīvi! Tagad tik jāgaida rezultāts. Nākamā dienā protams saulīte un patīkama laiskošanās visas dienas garumā. Šodien domāju ka viss, tagad var atpūsties no socializēšanās, bet nekā. Izrādās ka kalendārā rakstīts, ka jāiet ciemos. 

Vakar biju Autentikā. Šoreiz tā bija manāmi daudz vairāk apmeklēta, salīdzinot ar iepriekšējām reizēm. To laikam garantēja tas, ka tur uzstājās grupa Shtuby, kas pavisam nesen priecēja LabasDabas apmeklētājus. Jāatzīst, ka šī bija mana pirmā sastapšanās ar šo grupu, bet toties kāda! Atmosfēra gluži kā festivālā. Grupa piestrādājusi pie apģērbu un interjera priekšmetu izvēles. Katrs personāžs izcili spēlē savu lomu uz skatuves. Jau no pirmajām skaņām bija izgaisis latviešu kūtrums un cilvēku pūlis sablīvējās skatuves priekšā, un visa šī masa viendabīgi kustējās mūzikas ritmos. Atkal bija interesanti visu pavērot. Dažiem puišiem tiešām izcilas deju kustības. Pati iestāde atkal pārsteidza ar jauniem dekoriem. Patika tur esošais cukurvates agregāts un protams arī fakts, ka tikko sastaptais M. to arī uzsauca. Šis laikam labāk kā uzsaukt dzērienu!  Kopumā izdevies vakars.

Ak šī IT ironija. Atgriežoties no atvaļinājuma mani sagaidīja 10 windows un šis te. Ļoti iedvesmojoši.

Šodien atkal visu vēroju. Interesants skatāmais- mazpilsētas zaļumballe. Vēroju deju placi, kur meitene rozā krimplīnkleitā izliekas, ka lietus viņu neskar, arā ir silti un baltās papēžkurpes neslīd pa slapjo dēļu grīdu. Vēroju piedzērušos kaimiņus, kas beidzot sasmēlušies drosmi izrunāt senas problēmas. Vēroju pārīti, kas soctīklos ir perfekti, bet šeit parādās vilkaču daba un plīst trauki. Vēroju apsargus, kas arī šo visu vēro. Tā interesanti un reizē skumji.

Kamēr džinkst ausis un nevaru aizmigt, pastāstīšu kur biju un ko redzēju. Valmierā līdz ar teātra festivālu notiek arī daudz citas aktivitātes, tādēļ devos uz brīvdabas kino. Labi ka tūrisma ekipējums no bagāžnieka netiek nests prom, jo šeit mums lieti noderēja krēsli. Galu galā, sēžot slapjā zālē nav nekāda prieka baudīt jau tā dīvaino Islandes kino. Konkrēti šī- filma "Lauku kāzas". Tad nu es tur esmu- ērtā benķī, ar skatu uz ekrānu un ietinusies lietusmētelī. Un vēroju. Vēroju filmu, cilvēkus un zibeņus.
Pēc kino, braucam uz Valmiermuižu, kur aiz kalniņa dūmi kūp, jeb pa labi dūmo alus darītavas skursteņi, priekšā grupa Tesa apstrādā manu dzirdi, bet aiz skatuves zibeņi izgaismo padebešus. Lai aina būtu vēl idilliskāka, ik pa laikam līst. Šo visu veiksmīgi vēroju no nojumes apakšas,kur biju ērti iekārtojusies uz ķebļa imitācijas.
Kas man no šī patika visvairāk? Zibeņi, noteikti zibeņi.

Kā jau iepriekš no manas sajūsmināšanās nopratāt, atvaļinājumu devos pavadīt uz Ziemeļīriju. Šī galamērķa izvēle pavisam vienkārša- māsa izvēlējās šo vietu kāzām. Nokļūšana tur gan nebija tik vienkārša, jo galapunkts ir Rathlin sala, kas ir ļoti maza, Ziemeļu Ledus okeāna un Īru jūras ieskauta paradīze. No Rīgas aizlidojām uz Dublinu, tur noīrējām mašīnu. Tad nakts brauciens uz ziemeļiem, kur nokļuvām ap puspieciem no rīta. Pretī mūs sagaidīja speciāli noorganizēta laiva, kas veda mūs pāri uz salu. Šis pārbrauciens aizgaiņāja visas noguruma paliekas, jo braucām tieši saullēkta laikā. Ar vienu roku turoties pie margām, ar otru mēģinot bildēt neaprakstāmos dabas skatus, kas iekļauti sārtirozā debesu toņos, tuvojāmies salai. Pats kuģojiens aizņēma kādas 20 minūtes. Galā mūs sagaidīja ārkārtīgi laipna mājas saimniece Hilarija, kas neskatoties uz to, ka bija piecelta pirms sešiem, spēja ar smaidu sejā mūs uzņemt un pacienāt ar brokastīm. Tā kā mājā bija vēl iepriekšējie viesi, tad mūs aizveda uz citu būdiņu augstāk kalnā, kur gaidījām, kad varēsim tikt savā mītnē. Nakts negulēta, bet tas nekas. visapkārt lieliskas ainavas! Netipiski šai salai arī laiks mūs lutināja visas dienas. Lutināja ar +17C, kas man tomēr izrādījās par mazu, jo noķēru iesnas un ar tām izskatās, ka būs jāsadzīvo arī pārējās atvaļinājuma dienas. Uz salas nebeidzama ballīte ar iesildīšanos kāzām, kāzošanos un pēcāk atsildīšanos. Šķiet pēdējā dienā vienīgajā pabā bijām izdzēruši visu Rathlin red alu, ko gatavo netālā mazā alus darītavā. Ko var darīt, latviešiem garšo labs alus! Kāzas pašas par sevi lieliskas. Absolūti relaksētas un sirsnīgas ar dejām līdz rīta gaiļiem (lasi, kamēr krogā ieslēdza gaismu). Pēckāzu dienā devāmies pastaigā pa salu. Tā kā spēki maz, tad izvēlējāmies iet uz tuvāko bāku. Ja būtu vēl brīvas dienas, noteikti būtu gājusi vēl un vēl! Viss labais reiz beidzās un pēc trīs naktīm arī mums jādodas tālāk. Atkal laiva rīta agrumā un dodamies tālāk. Devāmies izbraucienā pa krasta līniju, kur apskatījām populārākās vietas. Man kā Troņu spēļu cienītājai, protams patika apskatīt dzīvē dažas no vietām, kur tās tikušas filmētas (The dark hedges, Carrick-a-Rede, The giants Causeway). Tūri noslēdzām Portrush pilsētiņā, kur pēc milžu porcijas krogā, mūs noķēra lietus. Līdz ar to arī nolēmām doties uz Aarmagh pilsētu, kur paredzētas vakariņas ar jaunajiem radiem. Vēl viena lieliski pavadīta atvaļinājuma diena. 

Lēnām skaitu minūtes līdz atvaļinājuma sākumam un priecājos. Rīt došos uz salu, kur jūlijā ir nieka +14 grādi un dzīvo 125 cilvēki. Tur ir skola ar 5 bērniem, 1 krogs un nedēļas nogalē būs īslaicīgs populācijas pieaugums, jo bez manis tur ieradīsies vēl 70 cilvēki. Varētu uztaisīt mazo pārgājienu un apiet apkārt... 

Rīts sākās ar nesapratni vai grūti no neizgulēšanās, vai alkohola lietošanas iepriekšējā dienā. Lai nu kā tur būtu, šo stāvokli nebija laika apcerēt, jo bija jāved dāmas uz lidostu. Protams, kā jau vienmēr šādās situācijās- Mērfijs nesnauž. Nedaudz pirms lidostas rindā gaidīja vairāki inspektori Bērziņi ar trubiņām. It kā jau mani aprēķini galvā teica ka visam jābūt kārtībā, bet vienalga sirsniņa notrīcēja. Protams viss kārtībā, bet rīta adrenalīna deva paņēmusi visus manus spēkus. Ok, varbūt ne tikai rīts tur vainojams, bet visa tā nebeidzamā ballīte, kurā iestrēgu no iepriekšējās nedēļas. Tagad 4 dienas miers un tad atkal jāaktivizējas.

Kā jau katru gadu ap šo laiku, mana sociālā dzīve iet uz urrā. Šonedēļ varētu pat teikt ka festivāls turpinās, jo katru vakaru ir apmeklēta kāda vieta un koncerts. Pirmdienu sākām ar Autentikas apmeklējumu. Šī vieta pagaidām ļoti patīk. Muzicēja divi jaunu pārīšu dueti. Pirmais Coals, kur meitenei bija absolūti maģiska, sevī ievelkoša balss. Otrais pārītis bija Howling Owl. Šis jau vilka vairāk uz Bjorkas pusi. Otrdien nedaudz mierīgāk. Devāmies vakariņās izlūkot Annas dārzu. Trešdien atpakaļ uz Autentiku, kur atgriezāmies jaunībā, klausoties ska puikas All Day Long. Jā, šī vieta mums patīk tieši tik ļoti, ka šī nebūt nav pēdējā reize šonedēļ, kad to apmeklēt. Vienīgais mīnus ir neslidīgais novusa galds..bet vienalga vinnēju. Vakar savukārt turpinājām justies jaunas un pēc supergardiem burgerien D`Vine bārā gājām uz Zundas dārzu, kur pa ceļam iemēģinājām lētu vīnu kanālmalā...jā...no kakliņa. Dārzā mūs gaidīja divas grupas. Uz šaha dēlīša ģitāras spēlējošais Johnny B`Beast un Nation Vibe. Ne tas labākais koncerts, toties meitenēm vieta atrādīta un zaļi āboli notestēti. Šodien veiksmīgā kārtā nospiedu visus modinātājpulksteņus. Labi ka sestais prāts mani piecēla laicīgi..bez dušas un viegli paģiraina, toties laicīgi ofisā.

Kā jau iepriekš minēju, tiku pie ielūguma uz Positivus (paldies,darbiņ!). Tad nu, pasitusi padusē savas svaigi ielaminētās pasākuma programmiņas, ceturtdien pēc darbiem devos uz Palladium to iemainīt pret striķīti, kas nākamās 3 dienas nepametīs manu roku. Jau izejot uz ielas sajutu kaut kādu nebūt festivāla sajūtu, jo meitenes uz Čakenes pūta burbuļus, kas lieliski papildināja manas ballītes sajūtas. Protams smaids sejā bija jau parādījies pāris mirkļus iepriekš, pie aproču licējiem, kas manā gadījumā bija simpātisks čalis, kurš  diezgan labi mācēja radīt pozitīvas noskaņas. Nākamā rītā dāmas sameta mantas vāģī un devās dzīvē. Visas pārējās dienas pavadījām kā jau festivālā (ēst, dzert, ballēties...atkārtot). Dzīvojām pie kemperiem, kur jau otro gadu mums kaimiņos piemetās lietuviešu kompānija. Arī šoreiz kaitinoši skaļi (loģiski, jo tā bija viņu vecpuišu ballīte) un tikpat kaitinoši laipni...apmaiņā pret savu skaļumu, viņi dalījās ar elektrību, alu, grauzdiņiem u.c. labumiem. Šķiet ka ne uz vienu koncertu viņi pat neaizgāja, toties ballīti bija iegriezuši pamatīgu. Mēs, lai arī šogad grupas nebija tik saistošas kā citkārt, diezgan labi sabalansējām ballīti „mājās” un iešanu uz „centru”. Mājas mums sastāvēja no 4 mašīnām un pāris teltīm. Novērtēju iespēju gulēt teltī, kas ir milzīga. Pat neskatoties uz blakus trokšņiem izgulējos diezgan labi. Kā katru gadu bija visas ekstras luksusa dzīvei- ledus kastes, nojume, galds..un plītiņa uz kuras svētdien vārījām lielisku soļanku.

No grupām šogad nebija pārāk daudz atklājumu un lielākā daļa grupu šķita pārāk mierīgas priekš festivāla. Kā jau katru gadu, Palladium skatuve ir nebaudāma. Tu vai nu nav gaisa, vai jāklausās basi no citām skatuvēm. It kā tur paklausījos Cigarettes after sex, kas šogad bija viena no divām grupām, ko vēlējos dzirdēt, bet diemžēl visu koncertu nespēju izturēt tajā siltumnīcā. Otra bija M83, kas man patika, pat neskatoties uz to, ka nenospēlēja manu mīļāko šīs grupas dziesmu Wait.  Iggy Pop, lai arī sažuvis, bija diezgan aktīvs un klausāms. Bija arī mūziķi, kas pārsteidza ar savu sirsnību pret publiku- puķumeitene Josh Stone un vecais krabis Charles Bradley. Galīgi nebaudāms bija John Newman, kuru mēs pametām jau pēc pirmās dziesmas. Patika Comedy Latvia! Par pasākumu kopumā- ballīte laba, bet iepriekšējos piecus gadus man patika labāk (palieku veca?!). Šogad šķiet bija mazāk apmeklētāju & nebija grupas, kas man ļoti patiktu. Kemperu zonas atdalīšana ir laba lieta, bet tad vajadzētu nodrošināt arī papildus izlietnes, jo iepriekšējos gados, tās bija ērti sasniedzamas telšu pilsētā (varējām protams piemaksāt par ieeju telšu pilsētā, bet come-on, jau tā maksa par kemperu zonu ir pietiekami liela, vismaz lai var cilvēcīgi pēc wc nomazgāt rokas! No vairākiem kompānijas biedriem izskanēja šaubas vai nākamgad doties! Galvā nodomāju to pašu...tikai tad, ja būs labas grupas. Šogad vismaz man bija bezmaksas biļete, līdz ar ko vismaz mazāka sāpe par to.

Un es esmu dikti priecīga. Un karma tiešām man ir laba. Un viss ir forši. Un piektdien došos uz Positivus. Un man ir ielūgums. Hell yeah!

Pirmdien dāmas savācās un nosprieda, ka ir baigās sēnes, jo darbadienās vairs neko nedara. Tad nu pēc šiem izskanējušajiem maģisko sēņu vārdiem kalendārs aizpildījies nemanot. Trešdien spontāni uzradās jauka pasēdēšana tējnīcā ar senu draugu, pēcāk Oranžās brīvdienas Spīķeros. Kas bija visnotaļ patīkams koncerts, ja neskaita ceļu līdz tam, kas jāveic gar zivju paviljonu un visām tā smakām. Pēc šī protams neizpaliek pasēdēšana 3VL. Vakar savukārt sēne aizvilka savas miesas uz Doma dārzu, kur bija pirmais no ceturtdienas brīvdabas kino seansiem. Šī konkrētā bija Streiča 1970.g. filma Šauj manā vietā. Pirms filmas Dairas Āboliņas stāsts par to, kas tiešām lika pievērst uzmanību kaut kādām niansēm, ko savādāk palaistu garām. Papildus sajūtu deva tas, ka pagalms caurvēju pūsts un vakars pavēs. Tas palīdzēja iejusties karavīru ādā un aukstajā vilcienā.. Man protams bija paķērušās līdzi krūzītes un termoss ar karstu piparmētru tēju, kas palīdzēja uzturēt omulības sajūtu. Nākamreiz ņemšu līdz pledu.

Di,eumžēl bumlti,ņa umz lejum narv rvi,eni,;gai,si, kads rvai,rvs nestrvādā klarvi,atumrvai,o. Stumlbā tējao.

Uztaisi tēju. Ieliec bļodiņā jāņogas. Priecājies par jāņogām un vienlaicīgi aplej galdu, telefonu un datoru ar tēju. To visu slaukot applaucē pirkstu. Izlej no klaviatūras tējas pārpalikumus. Konstatē, ka turpmāk dzīvē viss ies tikai uz augšu, jo bultiņa uz leju vairs nestrādā. Nolamājies. Konstatē, ka nav neviena ko vainot. Nedaudz pažēlo sevi. Dramatiskākam situācijas nobeigumam- vienlaicīgi ar sevis žēlošanu sāk līt lietus.
Ēd jāņogas. Dzer tēju. Mēģini nenotizloties vēlreiz.
Man kā vienmēr jautri ar sevi!

Patience is the master key to every situation. One must have sympathy for everything, surrender to everything, but at the same time remain patient and forbearing… There is no such thing as bending or breaking. It’s a question only of overcoming, which begins with overcoming oneself. That cannot be avoided. To abandon that path is always to break in pieces. One must patiently accept everything and let it grow within oneself. The barriers of the fear-ridden I can only be broken by love. One must, in the dead leaves that rustle around one, already see the young fresh green of spring, compose oneself in patience, and wait. Patience is the only true foundation on which to make one’s dreams come true. /Kafka/

Tā sajūta, kad tu esi tik ļoti 'pissed off', ka nolaižas rokas un tu nespēj vairs pateikt neko. Iekšējs bļāviens un pārliecināšanās par savas personības šķautnēm, kas spēj saglabāt ārēju mieru visneiedomājamākajās situācijās. Tu vienkārši nodur galvu un dari tālāk. Karma is bitch, gan jau ka tā savu darbiņu padarīs manā vietā. Nav ko smērēt rokas un tērēt nervus.
Pēc atvaļinājuma vienmēr ir tik ļoti patīkami atgriezties atpakaļ darbos.

Pazust Latgalē.
1.Diena
No rīta paverot acis un ieslēdzot savu dzirdi, sapratu ka vētra plosās joprojām. Neliela kavēšanās, pilna mašīna ar mantām un dodamies tālēs zilajās. Plānā nokļūšana līdz mazam lauku miestam, kur mums jāsatiek draugi. Veiksmīgi nokļuvušas galā, pievēršamies pilnīgai atvaļinājuma baudīšanai. Cepam gaļiņas, brienam uz mežu lasīt meža zemenītes, lēkājam ar batutu, izbraucam ar ričukiem pablandīties pa pamesto skolu, ejam pirtiņā un notestējam tikko slauktu pienu, kad tas viss ir izdarīts, tad dodamies Dabas koncertzāli, pa ceļam uzkāpjot Teiču purva skatu tornī. Idille sēdēt dūmakā, zālītē dažnedažādi vizualizētu sikspārņu ielenkumā. viss labais reiz beidzas. Dodamies mājup uz mazo ciemu, kur mēs ērti iekārtojamies oranžērijā uz naktsguļu.
2.diena.
Paverot acis, virs stikla griestiem tu ieraugi dzidri zilas debesis. Gar stūriem karājās vīnogu ķekari, kas gaida nogatavošanos un pa vidu tam visam ir kaķis, kas laiski vārtās saulītē. Galvā doma, ka šai noteikti jābūt vēl vienai lieliskai dienai un tā arī ir. Pēc brokastu biezpiena plācenīšu notiesāšanas, dāmas nolēma, ka ir jāiet makšķerēt. Sacīts-darīts! Sarokam sliekas, pīcku makšķere rokā un ejam uz dīķi. Pēc 2min neveiksmīgas roku iemēģināšanas, viss tomēr izdodas un ātri saprotam kā tā lieta darāma. Tā kā līdzesošās dāmas pagadījušās tādas mīkstsirdīgākas, tad man tiek smukie darbi- slieku uzāķēšana un āķa izņemšana no noķertajām zivīm. Noķērām 18 zivteles. Problēma gan nav noķert, bet tajā, kur viņas pēc tam likt. Meitenes saņēma drosmi un iztīrīja zivis. Vīrietis tika pielikts pie plīts- šajā gadījumā pie oglēm un lapām, jo tā mēs šīs zivis kūpinājām. Pēc varoņdarba, protams čiliņš dārzā un drīz jau jādodas tālāk piedzīvojumos. Ceļš mūs ved caur dīvainu nosaukumu miestiem uz Varakļāniem, Viļāniem, Maltu..tālāko ceļojuma punktu- Dagdu, pēc kuras apskates aizved mūs līdz pat Velnezeram, kur netālu ir mūsu naktsmītne. Viss forši, līdz naktī apkārt sāk krakšķēt zari un meža skaņas kļūst baisas.
3.diena
Ap 5:00 no rīta pāri ezeram atpeld kaitinoši skaļas motorzāģu skaņas. Meža cilvēciņi ir aktīvi sākuši pirmdienu, nepadomājot, ka netālu kāds cenšas baidīt atvaļinājumu. Pāris stundas puscaurā miegā lavierējot starp motorzāģiem un saldiem sapņiem, ceļamies un atklājam, ka nakts Čupakabra ir apgaruzis uz galda atstāto sveci un aiznesis to pāris metrus tālāk. Citi postījumi netiek novēroti. Šodien apskatam Krāslavu, paēdam pusdienas Ēdamnamā, kur zāles otrā galā notiek bēru mielasts, un dodamies caur Daugavas lokiem uz Daugavpili, kur ir trešās dienas naktsmājas. Pārsēžamies citā mašīnā (jau tik daudz nobraukts, ka vairs neiebilstu pret dīvaino bmw šofera braukšanas stilu) un mūs izved ekskursijā pa Daugavpils rajoniem, Sventi, ezeriem, kalniem un laižam uz dāču, kur atkal piknikojam, krāsojam mālu podus un lietus skaņas iekļauti, sēžot zem nojumes cilājam dažādas globālas domas. Šī ir pirmā reize, visa ceļojuma laikā, kad līst. Vakarā atgriežamies Dugavpilī un beidzam dienu. Sapnī turpinu braukt ar mašīnu.
4.diena
Rītu sākam ar šefpavāra gatavotu līdaku un videoreportāžām par to ķeršanu. Vēlāk seko Daugavpils tirgus būdiņas iekārtošana, princeškleitu apčamdīšana un kurpju izvietošana. Kad esam beigušas iejusties tirgus darboņu ādā, tad dodamies pastaigā pa pilsētas centru, iepērkam visas konfektes, kam ir dīvainākās etiķetes, un laižam uz Rotko baudīt kaut ko, kas nav daba, mežs vai pilskalns. Izstaigājušas cietoksni krustu šķērsu, dodamies tālāk uz Nīcgali, kur jāuzkāpj 12t.g. senā akmens milzī. Šī protams tiek atzīta par piknikam piemērotu vietu. Tālāk jau parādās pelēkie debeši un dodamies uz Rīgu. Sākām ceļojumu ar vētru, beidzām ar plūdiem.

Ilgāk par mirkli- nekas nespēj būt. Un vairāk par mirkli, mums neiegūt. /I.Ziedonis/

Kas par dienu...notikumu un sajūtu pilna. No izmisuma līdz pilnīgai svētlaimei. Viss sākās ar laisku piecelšanos klasiskajā 7.30 laikā. Atvēru acis un nosecinājusi, ka ir svētdiena, laiski sāku mosties. Pēcāk palasīju tēju, žurnālu, izšiverēju interneta portālus un nolēmu ka kaut kas ir jādara. Izdomāju aizbraukt ciemos uz Ķegumu. Viss forši, tipu tapu esmu mašīnā, braucu un braucu un tad vairs nebraucu. Apstājos pie Rumbulas autoplača un maukām. Diemžēl ne labprātīgi. Mašīna atteicās sadarboties. Tad kādu laiciņu pastāvējusi, saņēmusi telefoniskas konstulācijas un visādi citādi izlikusies, ka kaut ko saprotu no tā, kas redzams zem atvērtā kaputa, pasēdēju mašīnā un apdomāju dzīvi. Starp citu lieliska vieta un situācija, lai to darītu. Pēc nelielas meditatīvas pauzes un sarunām ar bleķu kasti, man izdevās tajā iedabūt dzīvību. Tā nu neliels smaids sejā un ripoju tālāk. Domājat mani prieki ar to beidzās? Nē! Salaspils krustojumā, mierīgi stāvot pie sarkanajiem luksofora lukturiem, šī ņem un noslāpst. Un nekustas. Un negrib kustēties. Lai mazinātu savu vainas sajūtu, ka esmu nobloķējusi satiksmi vienai joslai, gaidot brīnumu, ieliku vismaz Waze ka esmu salūzis vāģis un tur tagad stāvu. Atkal neliela meditācija. Sarunas ar bleķiem. Un veiksme. Tālāk bitīte ierūcas un ripo uz priekšu. Bailīgi turos labajā malā, lai vajadzības gadījumā varu noripot maliņā.
Laimīga tikusi galā varēju atgriezties pie sava svētdienas noskaņojuma un laiski turpināt pavadīt dienu. Viss kā pieklājas, rozā stropu krāsošana, dārzs, puķes, pikniks, mežs, saule, meža zemenītes uz smilgas, raspodiņu/piparmētru tēju ievākšana, geocaching kastīšmeklēšana Daugavmalā, motocikla rūkoņa un meža trase. Diemžēl viss labais reiz beidzas. Sapakojusi dārzos savāktās puķes, trīcošu sirdi sēdos savā bitītē un devos uz Rīgu. Laikam maģiskā trīsvienība - meditācija, sarunas ar bleķi un tad atslēgas pagriešana nostrādāja. Atpakaļ braucu ar trīcošām rokām, bet bez jebkādiem pārpratumiem.

un tagad es trīcošu sirdi vēroju milzīgu zirnekli, kas izrādās dzīvo manā skaistajā pujeņu vāzē.

Kārtējā tikšanās ar mormoņiem. Ej pa kuru ceļu gribi, visur viņi pretī. Šoreiz mani uzrunāja 2 meitenes:"Vai Jūs zināt kas ir pasaulē populārākā grāmata?". Viņas nedaudz apmulsa uz manu atbildi ka tā ir Markesa Simts vientulības gadi. Nē, manai atbildei nav nekāda pamatojuma, vienkārši iešāvās galvā. Pēc pāris sekunžu mulsuma šīs man saka, ka tā esot bībele. Klasiski! Ko gan citu viņas varētu tikt, lai uzsāktu smadzeņu skalošanu, ko es noteikti nevēlējos pieļaut. Tāpēc man kopā ar žilbinošu smaidu paspruka ašā atbilde, ka tās ir muļķības ne grāmata. Viņas samulsa pavisam. Laikam iesācējas. Tiku pavisam viegli cauri. Tos pārīšos staigājošos mormonizētos vīriešus jau pa gabalu spēju ar skatienu nogalināt un viņi nemaz nemēģina uzsākt sarunu. Dāmas laikam būs grūtāk atkost.