Cepeškrāsns

Pateicoties kādam jaukam cilvēkam, man tika dota iespēja apmeklēt Placebo koncertu otrreiz. Pirmā reize bija Positivus laikā, bet no tās neko neatceros, jo mani pievīla mans organisms un es pusapdullusi sēdēju kaktā un mēğināju nenoğībt. Šoreiz viss bija kā nākas. Labas vietas arēnā, labs pavadonis un laba grupa. Brīnos ka Arēna bija patukša. It kā jau nav viņi vairs slavas zenītā, bet vienalga nesaprotu. Šovs tāds klasiskais grupu- pāris ekrāni, dūmi, gaismas. Nekas īpašs! Balss tieši tāda kā ierakstos. Izvilka kaut kādas tīnes gadu nostaļğijas piles. Kopumā man patika.
Šodien atkal citāda kultūra. Braucām apskatīt renovēto Motormuzeju. Patīkami pārsteidza mani tā izmēri, interaktivitāte un tas, cik ļoti tas bija apmeklēts. Noteikti vērts apskatīt!

Pēc Skaņu meža otrās dienas, kas arī mani patīkami pārsteidza (Zebra Katz bija perfekti), man bija nepieciešama nedaudz atelpa no pilsētas. Tad nu aizbraucām pastaigā uz Ķemeru apkārtni. No rīta noguruma dēļ biju aizmirsusi koridorī sataisīto piparmētru tēju. Visu ceļu pārmetu sev par to, bet velti. Biznes ienāk purvā, jeb pie takas sakuma cilvēks tirgo siltos dzērienus! Labs serviss. Tad nu izstaigājām purvu, rudens un nolemtības skartos Ķemerus. Ideāla diena!

Skaņu mežs festivālu ir vērts apmeklēt dēļ tā vien, ka tas ļauj domām aizpeldēt nezināmos tālumos 6h garumā. Par koncerta pirmo dienu man ir labas emocijas. Protams daži mūziķi patika vairāk, daži mazāk, bet kopumā lieliski! Cerams šovakar būs tikpat labi.

Cerams tā ir laba zīme, ja randiņa dienā putns uztaisa kleksi uz mēteļa.

Tā kā šajās brīvdienās paliku Rīgā, bet visi draugi ir aizņemti ar pārvākšanos, bērniem, laukiem, paģirām, ralliju un sazin ko vēl, tad izklaidēju sevi kā nu māku. Vakar bija tik lielisks laiks! Izgāju pastaigā un attapos mākslas muzejā. Jau kādu laiku biju plānojusi to apmeklēt, bet tad bija jānogaida, lai pāriet pēcatvēršanas burzma un jāgaida tā brīvdiena, kad palieku pilsētā. Tad nu vēru smagās durvis un uz tuvākajām divarpus stundām ieniru ēkā. Šeit jāsaka ka par ēku sajūsminājos tikpat ļoti kā par gleznām. Ļoti patika tas, ka pagrabā redz mākslas darbu glabātavu. Interesantas sajūtas pārņem baltajos bēniņos. Stikla grīdas. Staigājot pa ekspozīciju zālēm novēroju, ka katrā telpā gleznām cita smarža. Šī noteikti ir vieta, kur gribas atgriezties. Prieks ka tādas sajūtas man spēj radīt muzejs.

Ja piektdien bija pēdējā, tad šodien bija mana pirmā darba diena! Esmu atkal tikusi pie loga kabinetā. Patīkami redzēt dienasgaismu! Šis ofiss gan tikai tāds pagaidu variants vien ir, jo pēc mēneša pārcelsimies īsto vietu. Cerams būs pabeiguši celt! Kopumā diena paskrēja nemanot un viss baigi forši. Priecājos par savu izvēli.

Brīvdienās biju ekskursijā uz Pokaiņu mežu smelties maģiju. Nostaigāju 7km, izsēdējos uz visādiem akmeņiem, saelpojos svaigu gaisu. Un ko no tā visa es ieguvu?! Iesnas! Visparastākās iesnas. Te nu bija maģija.

Vakar bija pilna mute cementa..vai kas nu tas par materiālu. Nolēmu, ka ir pienācis laiks pastaigāt ar dzelžiem mutē. Nav varbūt piemērotākais brīdis, jo mainu darbu. Būs vēl aktīvāk ar klientiem utt. Bet manas auna iegribas tāpat neviens nespēj apturēt. Gribu tagad un tūlīt. Pirms gada biju uz DentalArt..man teica ka jārauj 2 zobi un ka esot 4 caurumi. Tā nu marinēju, marinēju... tagad atkal uzpeldēja doma, ka jātaisno zobi. Pēc internetu izpētes atradu labu ortodontu. Tagad aizgāju uz ARS un izrādās ka pietiek raut tikai 1, caurumi esot 2 supermazi un tie nemaz uzreiz neesot jālabo. Laipni izstāstīja man sīki un detalizēti visu procesu, iemeslus un to uz ko jātiecas utt.

Baigi cītīgi saskaņoju raušanas laikus, lai neietrāpītos uz viesnīcas atvēršanu ar izrautu zobu, bet....izrādās ka tā pārcelta vēlāk! Ko nu vairs! Datums ir nolikts, kā būs būs.  Bildēs nesmaidīšu. Galu galā, paliku pie tā, ka tieši Helovīnā man liks breketes. Vai var būt vēl piemērotāks datums?!

Kamēr gaidu, kas izlīdīs no veļmašīnas, tikmēr kaut ko jāuzraksta. Kāpēc gaidu? Tāpēc ka zinu, ka ja ieliek vienlaicīgi mazgāties melnās bikses, baltu zīda blūzīti, vilnas džemperi un kedas, tad nekas labs nevar sanākt. Bet ko nu par to..liela meitene, jasadzīvo ar saviem lēmumiem.
Šodien, baudot vasarīgo dienu, devāmies pastaigā uz Āgenskalnu. Ja vakar priecājos par burbuļiem, tad šodien par lellēm. Dzelzceļa muzejā bija Eiropas profesionālās leļļu mākslas festivāla noslēgums. Dažas no tām bija tik dīvainas, ka tā nudien nav bērnu lieta. Bet izstāde tiešām lieliska. Tā nu staigājot noieti 10km. Tagad var drošu sirdi atgriezties uz dīvāna pie grāmatas. Ja vien tas prāts nebūtu nemierīgs dēļ tās veļmašīnas..

Pēc tam, kad visu dienu biju pavadījusi paģiraina skatoties seklus Netflix seriālus, saņēmos dzīvei. Tā kā Baltā nakts ir vienreiz gadā, tad sirdsapziņa neļāva to neapmeklēt. Tā nu aizgājām mazā 4h pastaigā pa tuvākajiem objektiem. Patika Skaņu meža koncerts baznīcā. Gaidu festivālu oktobrī, man šķiet ka būs ļoti forši! Ejot uz Doma dārzu, laukumā uztrāpījām uz burbuļiem. Cilvēka galvas izmēra burbuļi. Un daudz! Ja man jāsaka, kas ir lielākais mana iekšējā bērna prieks, tad tie noteikti ir burbuļi. Vienmēr un visur. Patika arī Palladium dūmos tītā skaņas/gaismas instalācija. Kopumā viss patīk. Patīkams dienas noslēgums.

Vakar zaudēju savu Coyote Fly nevainību un pirmoreiz apmeklēju šo iestādi. Vakars tika izdomāts jau sen, bet dienu iepriekš nolēmām ka jāiet. Tā nu četras dāmas uzpucējušās devās dzīvē. Vakariņas, neliela danču iesildīšanās Omas Briljantos un tad jau pati galvenā iestāde. Pie ieejas nesapromu iemeslu pēc tiek uz rokas liktas aproces. Nesaprotamu, jo nav jāmaksā. Ieejot iekšā (ap pus1) konstatējam ka nezinam klubu likumus un esam par agru, jo pamaz cilvēku. Bet pirmā kokteiļa laikā jau saradās vairāk tautas. Tad nu danči, šoti, danči, šoti, danči...tagad grūti. Ballītes laikā dažādi interesanti notikumi, visu vecumu vīrieši, kuri mēģina visvisādos veidos piesaistīt uzmanību, vai tieši pretēji- skatiens tikai telefonā. Lai nu kā būtu, nemanot pienāca rīts un balli beidzām. Kāds secinājums? 1. Laba vieta kur izdejoties. 2. Man prieks ka man ir ofisa karjera, nevis 'zaķis kas dejo pusplika uz letes' darbs. Katram gan savas vēlmes, ambīcijas un nākotnes plāni.

Vakar uzradās viens kalendārā ielikt aizmirsts pasākums. Un labi vien bija ka uzradās! Tas bija laikmetīgās dejas uzvedums ‘Tas ko viņa neredz’. Mana otrā saskaršanās ar deju un man atkal patika. Šo patiku protams nesamazināja izrādes sākums, kur bija labākais mūziķu uznāciens uz skatuves. Iztēlojies tumsu...tad uzdziest gaisma un skatuves galā melna siena,  pie sienas stāv 4 izskatīgi vīrieši ar labu augumu, tērpti vien  apakšveļā un imitē gulēšanu. Tad viens pieceļas un dodas pie bungām. Pēc brīža ceļas nākamais un iet pie basģitāras utt. Līdz ar katru pamošanos mūzikas skanējums kļūst pilnīgāks, līdz beidzot viņi visi spēlē. Tad sākās izrāde, kuras galvenais tēls ir viens no šiem mūziķiem un pārējie piedalās dažās etīdēs. Un vēl tur ir sieviete. Stāsts ir par to kā sākas attiecības un kā tās virzās. Viņa domā par hipotekāro, bet viņš grib tikai paēst.

Vakar radās spontānā ideja saīsināt savu vientuļo vakaru un pa ceļam uz māju, ieiet Splendidā uz filmu. Filma sākās 18:15. Kino biju 18:10. 5min stāvēju rindā, jo Mērfijs neslinko...priekšā opis pērk biļetes uz Baltijas Pērli un nezin īsti ko viņam vajag. Pēc tam meitenes, kas grib pirkt reizē, bet maksāt katra atsevišķi, tad vēl kāds, kas par spīti kasieres iebildumiem ka zāle pustukša un `ej sēdi kur gribi`, vēlas konkrētu vietu zālē. Pēc šīs kaitinošās kavēšanās beidzot arī es laimīgi dabūju savu biļeti un ieniru zāles tumsā.  Jāsaka ka pirmo reizi man filmā nebesīja Kristen Stewart. Aizgāju uz Woodie Allen filmu Cafe Society (Smalkās aprindas). Patika. Tiešām patika.

Vakar beidzot biju sēņot. Sākumā aizbraucām uz Valkas pusi, kur skaistie priežu sili un virši zied, bet pēc tam `baķka` teica, ka zin beku vietas tuvu mājām un devāmies tur. Jāsaka gan ka sezona iet uz beigām, bet 4x mērcītei sanāks. Patīkama trīs stundu pastaiga un nepārtraukta klačošanās, kas noteikti aizbaidīja visus zvērus. 

Kas šodien? Jau piektdiena?! Laiks skrien nemanot. Tieši tik pat nemanot esmu palikusi veca. Trešdien pēc pamatīgām suši dzīrēm aizgājām uz Tims Mints, kur solījās būt koncerts. Bet nokļūstot tur, sajutos kā ome, jo visapkārt bija pilns ar ļoti svaiga paskata sejām. Nolēmām iet uz plāns „b”, kas bija Autentika. Labi ka tā nolēmām, jo tur uzstājās grupa Bezgalībieši. Tas bija tieši tik dīvaini (repa, regeja, folka u.c. apvienojums), lai būtu forši.  Bet, kur pazuda vakardiena? Ā, e-pastu kalnos un vakarā Chomsky un 3 Vīri laivā. Līdz ar šo laikam vasaras sezonu var uzskatīt par noslēgtu.

Kurš teica ka pēc atlūguma uzrakstīšanas var mēnesi `dzīt luni`? Pēkšņi darbi kā no pārpilnības raga birst. Visiem vajag konferences, pamodušies ar Ziemassvētku ballēm, pēkšņas kāzas. Kolēģiem vēl mistiski atvaļinājumi. Sākās pasākumu sezona, e-pastu jūras, bet no ierastajiem darba spēkiem funkcionē tikai 50%, jo joprojām eksistē arī atvaļinājumi, pirmie Septembri utt. Jūlijā sēdēju un nezināju kur no bezdarbības likties, bet atlikušās nedēļas šķiet būs viena vienīga iespringšana. No viena galējību grāvja otrā!

Atvadas no vasaras. Tā varētu nosaukt manu nedēļas nogali, kur vienā dienā paspēju būt gan saulrieta, gan saullēkta koncertos. Piektdien pēc darba aizgāju uz Spīķeriem, kur klausītājus priecēja Baltkrievs Andrei Senkevich un pašmāju Imants Daksis. Pēc šī pasākuma ap pusnakti lecām mašīnā un devāmies uz Kāla ezeru, kur Ezera skaņas. Par šo man ir prieks un vilšanās vienlaicīgi. Pats formāts, nu tur ezers, laiva, saullēkta sagaidīšana ir lielisks. Skaisti skati, airējot izkustināta kaut kāda sev sveša muskulatūra, miers. Kaut kas nepatika pasākuma muzikālajā daļā. Tumsā zīlēt, kurā pusē būs skatuve un airēt pāri visam ezeram..protams, sava maģija arī tajā. Varēja apskaņot kaut kā tā, lai plašāka daļa no ezera skanētu utt. Bet varbūt jau ka tā arī bija, bet nepiefiksēju, jo mūsu guļošo laivu dabas spēki diezgan veiksmīgi aizpūta tālāk. Bet kopumā ņemot man laikam tik pat labi būtu paticies, ja nebūtu koncerts un mēs būtu vienīgā laiva ezerā.

Tendence sarežģīt savu dzīvi tad, kad paliek par garlaicīgu. Būs pārmaiņas. Cerams labas.

Protams nekāda sēņošana man nesanāca. Toties nedaudz parevidēju mazdārziņu un pārējo dienas daļu pavadīju savā `spotā` uz mājas terasītes ar grāmatu un tējas krūzi. Varētu tā mūžīgi sēdēt.
Vakarā diemžēl bija jādodas uz Rīgu. Mana pēdējā laika aktuālākā sūdzēšanās, protams atkal korķi. Neko neteikšu par Valmieras ceļa remonta luksoforiem, kur zaļais ir pāris sekundes. Vairāk atkal nervus kurināja mīļā Brīvības iela. Šoreiz līdz pusei tikusi un izlaidusi līdzbraucēju, metu rinķī un iekšā sānu ceļos, līdz ar ko izmēģināju waze diktētos neceļus caur Purvciemu/Pļavniekiem...galu galā kaut kā jau nonācu tur kur vajag. Kādu laiku varētu nekur nedoties.

Pār trejdeviņiem kalniem, jeb aiz neskaitāmiem korķiem, luksoforiem, ceļu remontiem, līkumiem un vēl nezin kādiem šķēršļiem sākās manas lieliskās brīvdienas. Pēc nervus kutinošā brauciena, vakar vakarā nokļuvu vietā, kur jau sen vēlējos būt- Siltumnīcā. Kas nezin- tā ir maģiska pasākumu vieta netālu no Valmieras, kas ir ierīkota iekš siltumnīcas, kurā gar sienām vijās vīnogu stiegri un vietām redzami kārdinoši vīnogu ķekari. Tur bija grupas Tvērumi un A.Skuteļa koncerts. Lieliska atmosfēra un publika. Bija vērts to nokļūšanas pūļu.