Garastāvoklis:	devious
Mūzika:	THROBBING GRISTLE 20 Jazz Funk Greats 07 Hot On The Heels Of
Entry tags:	alerģija pret darbu, alkohols, atkarība, dzīve, tas nav kino, tā ir dzīve

ģimenes un mana dzīve, bez alkohola tā nav dzīve šodien, bet būs dzīve rīt
Šovakar sieva aizgāja gulēt un paņēma litrīgo šnabja pudeli līdzi, tur bija apmēram 600 grami vēl. Paņēma, lai es to nedzertu. Man pirmdienās šausmīgi gribas piedzerties, es pirmdienās aizeju uz manu jauko, kondicionēto biroju pie mana ātrā datora un lielajiem monitoriem un profesionālajiem kolēģiem, un vakarā man gribas sašķaidīt manu galvu pret sienu vai vismaz šausmīgi sadzerties. Pagājušopirmdien vakarā šausmīgi sadzēros, tā bija. Pēc tam bija atvaļinājums, tad alkoholu nedzēru, jo vienkārši negribējās. Man alerģija pret darbu, ko lai dara, tā arī dzīvoju.



Lai nu kā, labi vien bija, ka savāca, jo es to būtu dzēris un rīt būtu nevajadzīgas nepatikšanas -- tu neaizej uz darbu un pēc tam viņi visko diršas, par to pagājušotrdienu vismaz nelika standartpaskaidrojumu rakstīt, ietaupījās 10 minūtes internetu lasīšanai.

Šovakar kaut kā kosmosu negribas, gribas cilvēcisko sevī, tāpēc jocīgmūzika ar jocīgseksīgo bildīti: THROBBING GRISTLE 20 Jazz Funk Greats 05 Convincing People - YouTube. Pie youtube lietotāja, kas ievietojis šo, ir visnotaļ cienījama kolekcija ar visautko tādu, nejauši atradu, wow.

Vispār dažreiz gribas dzīves autobusa šoferim palūgt, lai pietur, izkāpt, apdomāties. Bet es taču zinu -- ja izkāpšu, tad nekur tāpat neiešu, tuvējā veikalā par grašiem pirkšu alkoholu un pūšu turpat pieturā uz soliņa... nez kādēļ pat neapskatot un neizbaudot aiz krūmiem esošo upītes gravu un mežu un laukus (un patiesībā... been there, done that...); tāpēc labāk tomēr mocīties ar nelabumu, neizgulēšanos, neērtībām autobusā, tomēr tikai tā var kaut kā uz priekšu tikt. Nu tas tā, pārnestā nozīmē, protams. Bet nu tā pavirši, pa virsu, protams, un vispār man ir sajūta, ka es eksistēju tikai kā ... es nezinu kā... ka man pašam vispār nav nekādu emociju, ka manis vispār nav, ka es parādos tikai tad, kad kāds mani ierauga. Ka manis bez citiem nav. Un ka manas pašizraisītās ciešanas ir kaut kādas dīvaini veltīgas, tās neko labu ne uzreiz, ne pēc tam nedod, un kāpēc tad lai kāds kaut ko tādu vispār darītu?

P.S. Skaisti, skaisti, klasiķi tomēr: New Order - Substance 1987 (Disc One) - YouTube.

P.P.S. Izdzēru jau puspudeli "Essentuky" minerālūdens, jau praktiski esmu atskaidrojies, rīt dzīvošu. Aleluja! Jo paģiras tomēr ir briesmīgi nejaukas, riebīgs miesas un gara stāvoklis. Cik jauki, ka man to rīt nebūs, paldies, mīļotā sieva ^_^