Pirms gulētiešanas padomā par celšanos
Mana celšanās statistika šajā darba nedēļā:
pirmdiena — plkst. 10.34
otrdiena — plkst. 10.58
trešdiena — plkst. 12.17

Modinātāji tika likti gan uz septiņiem, gan astoņiem. Nepalīdz. Tiek izslēgti zombijautomātiskā režīmā. Nav jau brīnums, jo, pat ejot gulēt plkst. 23.00, tāpat aizmiegu tikai ap plkst. 2.00 naktī...

Mani traumē šāds režīms, jo godam visas kantes asiņainas norīvētas jau. Tur ir arī viens šausmīgs blakusefekts — saskumis par laicīgo neierašanos darba vietā, meklēju mierinājumu visādos internetos, no informācijas uzņemšanas galīgi apdullstu, nevaru jēdzīgi pastrādāt, un jūtos beigās vispār mizerabli. Smieklīgi, ka racionāli domājošs cilvēks — es — tā rīkojas! Kas tālāk!? Un tā taču agrāk nebija!?

Tā negribu vairs turpināt. Redzēs, kā ies rīt no rīta plkst. 7.30. Piecelšos vai nē?

Varianti ir divi, diemžēl abi diezgan nepatīkami (viens ir ceļš uz gaismu, otrs ceļš uz elli):
a) piecelšos pusastoņos, un pa dienu būšu miegains, taču priecīgs, ka varu tomēr piecelties;
b) nepiecelšos pusastoņos, un pa dienu būšu izgulējies, taču īgns, ka pat normālā laikā darba vietā ierasties nevaru.

Kaut kādu jauki pozitīvu lūzumu tendencēs gribas panākt :-)