Vārdu sakot, februāris un marts nodzīvots tā (alkohols, (pseido)gadījuma sekss, šausmīgs stress darbā par nepadarīto, utt.), ka...

Es nezinu, kā to aprakstīt.

Vārdu sakot, galvā ir notikusi migrācija no sajūtas "es esmu vienā pasaulē un visi citi cilvēki ir otrā pasaulē, kura ir bezgalīgi tāla un sveša no manējās" uz sajūtu "es esmu vienā pasaulē ar visiem citiem cilvēkiem un varbūt es [kaut kad ne pārāk tālā nākotnē] spēšu ar viņiem kaut kā ... es nezinu, sadraudzēties, sadarboties"...

Ahh, datora burtos tas izskatās tik citādāk nekā manā galvā! Jebkurā gadījumā, kaut kas ir mainījies... vismaz man tā šķiet.

Brīvdienās braukšu uz laukiem... beidzot. Vai atkalapvienošanās ar māsu, māti citā līmenī? Only time will show tell.

Āāāāāāāāā LOL

Atkal negulēju visu nakti, noskatījos vēl vairākas Air Crash Investigation sērijas.

No fragmentiem ir apmēram sakomponēta otrdienas dzeršanas "filmiņa". Nu jā, mana dzērusī personības daļa ir kāda ir :-/ Bet nu, kas padarīts, padarīts. Uzskatīšu to par mācību stundu.

Internetus gandrīz nelasu :-)

Samaksāju par sienām (īri). Vēl mēnesi man nelīs lietus uz galvas, un maniem krāmiem ir vieta. Tas ir labi.

Jūtos ļoti noguris, man nāk miegs, gulēt neiešu, jo plkst. 10.00 jābūt pie zobārstes.

Un tomēr... pat paskatoties uz manu "izdemolēto" bankas kontu... kaut kā mazliet nez kāpēc radās sajūta, ka tomēr, iespējams, ar mani viss tomēr būs labi.

Man tikai vajag nostabilizēties, sakārtoties, padomāt. DON'T PANIC.

Melanholisks un gaišs nācu mājās. Ieraudzīju kolhōza logu. Mūzikas atskaņotājs sāka spēlēt jauki pozitīvu mūziciņu. Paskatījos — ansambļa “Röyksopp” kompozīcija “Coming Home”. Forši tā.

Izlasīju par to, kādēļ [ai, citreiz]

Pēc mirkļa došos paskriet. Ir doma doties uz Biķernieku pusi, tad jau redzēs, cik tālu tikšu :-)

Tagad — uz darbu! Man tur vairāki darba uzdevumi jau nedēļām ilgi stāv neizdarīti! Apnika, gribu viņus nomočīt :-)

Vispār, apnika muļļāties darbā. Sagribējās kaut ko arī izdarīt!

Un jā, piecēlos plkst. 10.45, tagad ir plkst. 12.33, un darba vietā būšu ap plkst. 13.00. Un tas ir drausmīgi! Un ko man tagad, raudāt? Nekā nebija!

Jo nu tas ir no vienas puses pizģec — uzņēmumā trūkst darbinieku, bet es te mokos ar savu strādātnegribēšanas lēkmi, nu! Es zinu, ka viņa pāries, bet kad!? Es to varētu pārietināt šodien :evil:

Nu es taču būtu labs strādnieks, man tikai kaut kas ir salipis prātā pa virsu spējām! Visādas iedomātas problēmas un neīsti kavēkļi! Nost! NOST!!!

Tūlīt uzkopšu kolhōzu. Vakar [pēkšņi!] izrādījās, ka es šonedēļ esmu dežurants :-)

Tad kaut ko padomāšu par ko un kā un kāpēc. Pa vecam vairs nevar un tā nepaliks. Nu, pa dzīvi [manu] vispār. Es pārāk daudz domāju un maz daru. Ā, un internetus pārāk daudz lasu :-D

Tagad dolbīšos no tīrīšanas :-)

Mana celšanās statistika šajā darba nedēļā:
pirmdiena — plkst. 10.34
otrdiena — plkst. 10.58
trešdiena — plkst. 12.17

Modinātāji tika likti gan uz septiņiem, gan astoņiem. Nepalīdz. Tiek izslēgti zombijautomātiskā režīmā. Nav jau brīnums, jo, pat ejot gulēt plkst. 23.00, tāpat aizmiegu tikai ap plkst. 2.00 naktī...

Mani traumē šāds režīms, jo godam visas kantes asiņainas norīvētas jau. Tur ir arī viens šausmīgs blakusefekts — saskumis par laicīgo neierašanos darba vietā, meklēju mierinājumu visādos internetos, no informācijas uzņemšanas galīgi apdullstu, nevaru jēdzīgi pastrādāt, un jūtos beigās vispār mizerabli. Smieklīgi, ka racionāli domājošs cilvēks — es — tā rīkojas! Kas tālāk!? Un tā taču agrāk nebija!?

Tā negribu vairs turpināt. Redzēs, kā ies rīt no rīta plkst. 7.30. Piecelšos vai nē?

Varianti ir divi, diemžēl abi diezgan nepatīkami (viens ir ceļš uz gaismu, otrs ceļš uz elli):
a) piecelšos pusastoņos, un pa dienu būšu miegains, taču priecīgs, ka varu tomēr piecelties;
b) nepiecelšos pusastoņos, un pa dienu būšu izgulējies, taču īgns, ka pat normālā laikā darba vietā ierasties nevaru.

Kaut kādu jauki pozitīvu lūzumu tendencēs gribas panākt :-)

Domāt mazāk.

Fakti. Darbi. Skaitļi.

Nevis miglainas pārdomas par būšanas [bez]jēgu.

Don't panic.

Svētdiena:
+ aizbraucu ar auto uz Depo, nopirku krāsu, vadus, āķīšus
+ nokrāsoju līdz galam griestus
+ satiku ex (dažas minūtes, viņa man nodeva vēstuli, kura bija pienākusi uz iepriekšējo dzīvi dzīves vietu)
+ spontāni un neplānoti paskrēju tur, kur iepriekš nebiju skrējis
+ divas stundas nogulēju karstā vannā, sveces gaismā un tējaskoka ziepju smaržā — kaifs

Pirmdiena:
+ piecēlos vēlu... vēlu... vēlu... man vajag 10 stundas, lai normāli izgulētos... nekur no šī fakta neaizbēgšu laikam...
+ stundām ilgi studēju komiksus par Nemi... vispār, daudzos no tiem salīdzināju sevi ar Nemi... viņā ir kaut kas no manis... viņā ir kaut kas no mums visiem
+ nokrāsoju vienu vai divus cm² savā istabā...

— — —

Man liekas, es kaut kā nepareizi dzīvoju(?). Nu, šīs ir supersvaigas un nekad nedzirdētas ziņas.

— — —

Ak, un šodien "Fabrikā" redzēju jaunu sievieti, kura man ļoti patika — trausla miesasbūve, nervozas kustības, tāda, nu tāda out of the box-īga pēc apģērba stila un vispār tēla, nu... vārdu sakot, patika. Bet ne tik ļoti, lai ietu iepazīties. Tātad tik ļoti nepatika vis. Laikam. Būtu ļoti patikusi, būtu gājis. Iepazīties. Savādāk taču nevar būt.

— — —

Tagad, kad man beidzot kaut ko sagribējās darīt, man jāiet gulēt, lai rīt varētu laicīgi piecelties. Bet aizmigt es tāpat ilgi nespēšu. Un rīt nožēlošu, ka aizgāju gulēt, nevis kaut ko darīju. "Kaut kas" ir āķīšu skrūvēšana griestos un vadu vilkšana. Bet, ja es to darīšu, tad man vienalga nesanāks, jo ir pārāk tumšs, un esmu noguris no dienas, un tad es rīt būšu neizgulējies. Izejas nav.

Vārdu sakot, kāpēc es to nedarīju laikā no plkst. 20.00, kad ierados mājās, bet lasīju internetus, bez tam, no šīs lasīšanas gūstot tikai galvassāpes un nogurumu?

Šaubas un neticība... tās nogalina prieku. Bet prieks ir galvenais.

Ienāca prātā, ka visas tās cīņas pret prokrastinācijām, GTD, utt. utml., tām ir jēga tikai tad, ja pie tām ķeras ar priecīgu prātu. Nogurumā truli pulsējoša, izmisuma pilna galva nav labs padomdevējs.

Ai, bet nu šis atkal ir vispārīgs sviests, nekādas konkrētības, tas ir bezjēdzīgs...

— — — 

Atkal esmu pazaudējis manu dzīves taku... bija jau licies, ka esmu atradis... 4 mēneši bez alkohola, 1 mēnesis, kad darba vietā neatvēru ar darbu nesaistītus internetus (starp citu, tas patiešām sāka uzlabot rezultātus)... Tad šis izklupiens ar alko un ar negribēšanu strādāt, kurš turpinās arī vēl joprojām... Meklēju sevī spēkus, lai nospiestu reset podziņu un atkal kāptu, atkal ietu. Es to varu. Es to varēju burtiski pirms 2 nedēļām, es atceros, cik tas bija labi.

Atkal nekādas konkrētības, atkal vāvuļošana darīšanas vietā. Jāiet gulēt.

Šodien beidzot jūtos fiziski mazliet noguris. Arī pusstundas sauļošanās Andrejsalā patīkami silda ādu. Laba, jauka sajūta. Tagad mazliet pastaigāšos kājām, tāpat lēnītēm, lai relaksētos, un agri iešu gulēt.

Pa logu ieplūst lietus smarža, man tā tik ļoti patīk :-)

Pirms mirkļa ļoti gribējās ar auto kaut kur* aizbraukt, bet kaut kā novirzīju domas uz piezemētākām, lēnākām, saprotamākām, relaksējošākām lietām.

Rīt būs atkal jauna, jauka diena. Es trīs dienas neesmu bijis darba vietā, vispār šajās dienās ir tikai slinkots... Tad jau redzēs, kā rīt ies :-)
___________________________________
* Uz Mangaļsalu pie jūras, protams!

Domāju, ka šorīt jāaizskrien līdz Mežaparkam. Gribas :-)

Pēc McDonalds apmeklējuma pastaigājos kādu stundu. Pastaiga bija atspirdzinoša. Uz nobirušajām lapām mirdzēja mazmazītiņi kristāliņi — ledus. Prāts bija skaidrs un loģisks. Bet tukšs. Lai nu kā, pastaiga bija ļoti jauka, pastaigas svaigā gaisā ir ļoti labas gan miesai, gan garam.

Ak, iešu gulēt. Tāpat jau tagad iestājies samiegojums un domāt nespēja. Nekad neesmu bijis no tiem, kas naktīs kaut ko baigi spēj padarīt. Nekas jau arī tā pa lielam man nav jādara...

Cerams, ka rīt (šodien) piecelšos laicīgi.

Nedaudz baidos no rītdienas sarunas ar NVA inspektori, bet cerams, ka būs jau labi. Labi būs jebkurā gadījumā, es to zinu, tā man vienmēr ir bijis :)

Tā ap plkst. 20.30 sapratu, ka šodiena neizdosies, ja nedabūšu BigMac'u. Aizgāju uz Stacijas laukuma McDonalds. Pasūtināju un notiesāju BigMac komplektu ar baltu kafiju. Garšīgi :) Dabūju Coca Colas glāzi, rōzā.

Tad devos atpakaļ uz dzīvesvietu. Negāju taisnāko ceļu, bet krietni pastaigājos. Domāju. Par manu dzīvi, par 2 mēnešus ilgstošo luņošanos bez darba un haotisko, bezjēdzīgo dzīvesveidu. Radās dažas idejas par to, ko darīšu. Bet pagaidām vēl neminēšu, ja nu nesanāk.

Kolhozā ir ieslēgta apkure, radiatori ir kļuvuši mazliet siltāki! Knapi, knapi silti, bet tomēr! Tas ir jauki.

Haļavnais bezvadu internets atkal man ir izbeidzies, atkal jālogojas iekšā caur mobilo telefōnu.

— — —

Starp citu, maziņš paškontroles testiņš — vai vari nosaukt Saules sistēmas planētas, sākot no Saulei tuvākās? Neskatoties gūglēs un wikipēdijās?

Vispirms iegāju karstā dušā. Saziepējos. Kārtīgi noberzu ķermeni ar birsti, lai visa vecā āda noiet nost. Ilgi skalojos aukstā ūdenī. Ōsom!

Vakar aizgāju gulēt plkst. 23.45 (kaut kā visu ievilku, faktiski mājās biju jau 22.15 un varēju uztaisīt tēju un iet gulēt jau ap 23.00, faktiski nozagu sev 45 minūtes miega).

Šorīt piecēlos 9.45. Auzu pārslu putru nevārīju. Tagad ieturu brokastpusdienas McDonalds un prognozējamais darba vietā ierašanās laiks ir plkst. 11.55.

Vakar izdrukāju (uz papīra uzdrukātu tekstu uztveru labāk nekā datorā) un šodien pārlasu nanochkine iekomentēto tekstu par self-improvement neiespējamību un par sevis pieņemšanu. Jauks gabals, uzrakstīts ar visiem pozitīviem vārdiem, tā ka patīkami lasīt. Un ja nu tā ir taisnība? Vispār izteiktās domas labi sasaistās ar pāris citiem rakstiem, kurus studēju, piemēram ar šo: Do Less, Accomplish More.

Cerams, ka visas šīs pārdomas kādreiz rezultēsies arī kādos praktiskos aspektos, citādi jau no malas nav interesanti nevienam :-) Gribas jau būt pozitīvam un darīt tikai labus darbus :-) Nesanāk gan :-)

— — —

Par veselību: ir iekaisušas mandeles (kreisā), nu jau 3-o dienu. Organisms kaut ko mēģina pateikt. Bet nu jau sāk pāriet — kaut ārstējos tikai ar tēju un medu.

Vakar tajā dubsolī (vai agrāk, neaceros) palūdzu kādam (vai kādai?) nodzēst cigareti uz manas rokas plaukstas. Tik atceros, ka cilvēks ilgi "lauzās".... Bet es neizturēju pārbaudījumu kā vīrs, es biju pārāk iedzēris, un es jutu sāpes, bet... es nesmaidīju, es laikam raustījos un auroju.

Eh.

Nākamreiz: ja prasu testu ar uguni, tad vismaz panesu to kā vīrs — ar smaidu un akmens cietu, nemainīgi laimīgu pōzu — jo savādāk kaut kā kretīniski sanāca.

Un tagad man ir burbulis uz labās rokas plaukstas un besis. Bet varēja būt burbulis un prieks (-:. Vot tā.

Lūk manas pārdomas vakar bezmiega vakarā — runas atšifrējums no diktofōna, jā, es runājos ar diktofōnu, tik tāļi jau sevi esmu novedis, bwhahahahha :D
«Es nestrādāju; un es arī pēc darba neatpūšos. Tāpēc mana dzīve ir kā ... kā pelēka vienāda līnija. Tā kā miruša cilvēka kardiogramma, vienkārši plakana līnija.»

— — —

Tātad, šobrīd sēžu darba kabinetā; kūpinu vīraku — pirmo reizi mūžā un man faken patīk šī sajūta; lasu cibu, twirteri, draugiem.lv; klausos Radio Naba — brīnišķīgo raidījumu “Bitīt Matos”! Jā, dažam varētu likties, ka es jūdzos — patiesībā ir jau tā; es lūstu! Un tas ir labi; jau cik gadus locījos pa visiem vējiem, locījos un kunkstēju un neko nedarīju, pietiks!!!

Rodas sintēze; rodas domas! Rodas domas, ka es, patiesībā, neesmu ieslodzīts! Es visu vēl varu paspēt, visu varu izdarīt; es esmu brīvs!!! Visas restes, ierobežojumi — izdomāti un neīsti; to nau.

Tātad haotiskie principi:
— darbā močīt, reāli močīt; slimīgi močīt — ar pilnu pašatdevi; jā, varbūt tā vairs nebūs šī konkrētā darba vieta: vienalga! Ne jau atalgojums, kolēģi, programmēšanas valodas, termiņi, operētājsistēmas nosaka močīšanu; močīšanu nosaka močīšana! Viss pārējais tikai traucē!
— sevis apgreids, intelektriskā ziņā: ja es spēju 1 stundu vingrot un 30 minūtes skriet, tātad es spēju vismaz tikpat ilgi mācīties!!!
— visi nepadarītie darbi, domas: tiem vieta nevis galvā, bet google tāskos; viss, man apnika, ka šie sūdi aizņem manu smadzeņu ciklus!!!
— play hard: “kost”; dejot; skriet; vingrot; līdz spēku izsīkumam!!!
— visas lietas, kas man patīk: saldumi; filmiņas like Odyssey 2001 un HAL9000 tajā, vīraks; tīrība; interneti, bloki, miers; daba; sāk iepatikties vasara pilsētā; darbs laukos! — No šā kausa dzert, līdz vairs nelien, un pēc tam vēl dzert;
— nospļauties uz visu to, kas man ir vienaldzīgs!!!
— visas manas “neķītrās” lietas, manas sīkās fantāzijas: reālizēt! No matter what!
— šis punkts jau ir iesākts: pilnībā aizmirst tādu jēdzienu kā "ziņas"; es jau neskatos TV; nelasu portāļus — jo ziņas ir huiņa, piedodiet, ziņotāji! Un patiesībā ziņotāji to arī apzinās, tik paskatiet, cik ciniski ir īstie žurnaļugas!
— komunikācija ar cilvēkiem!!! Nu nevar sēdēt alā visu laiku! Nevar!!! Cilvēks ir sociāls dzīvnieks — bez citiem cilvēkiem jēgas nau!
— askēze! atteikties no visām nevajadzīgajām lietām; lai lietu būtu maz, bet kvalitatīvas.

Un ko nozīmē grūti: tik ilgi, kamēr spēšu nodrošināt sevi ar nepieciešamajām kalorijām, fizisko aktīvitāti un dzīves vietu, viss ir kārtībā! Un cilvēkam — lasi: man — vajag tik maz laimei!