Es nekur neiešu, kamēr nebūs beidzies Skaņu konstruktōra raidījums.

Jo tā ir viena no manas dzīves baudām.

Es varētu skriet gulēt... bet... tad es savā dvēselē atkal norautu kādu no tiem bezgala smalkajiem, taču tik svarīgajiem pavedieniem...

Un man drusku — pamatīgi — sāp tas, ka es neveltu laiku svarīgajām lietām; ka es nekolekcionēju manu mirkļa izjūtu mūziku, nekrāju interesantus tekstus no internetiem, nevācu cmukas bildes no viskautkurienes... Tas izslīd man caur pirkstiem un pazūd. Un es nevaru nevienam to parādīt — tikai pastāstīt — bet vārdiem nau jēgas; vārdi melo. Visi tie mazie priekšmetiņi, mūziciņas, bildītes... tas ir tik svarīgi — ja tas ir; tik svarīgi komunicējot ar citu cilvēku, ir nevis pastāstīt par kaut ko, bet parādīt, iedot, pieskarties..........