Attiecības sašķīda drumslās — es tās izšķaidīju... vienkārši neko nedarot. Bēdīgi un žēl, ka aizskāru :(

Dzīve ir skaista un prieka pilna — bet ne man šobrīd.

Skaidrs ir viens — pietiekoši ir papeldēts pa straumei. Ja ar šo epizodi nepietika, lai saprastu, tad es patiešām nezinu, kam vēl jānotiek — cerams, ka nenotiks.

Nu it kā ir skaidrs, ka dzīve ir vienkārša; ka dzīvē ir vērts darīt mazliet lietas, kas rada prieku — un nekas mega daudz jau nau jādara; bet nesanāk :(

Ai, nerakstīšu vairs. Sāp galva un burti nelīmējas vārdos, viss ko uzrakstu, izskatās vienkārši kretīniski.

Es nekur neiešu, kamēr nebūs beidzies Skaņu konstruktōra raidījums.

Jo tā ir viena no manas dzīves baudām.

Es varētu skriet gulēt... bet... tad es savā dvēselē atkal norautu kādu no tiem bezgala smalkajiem, taču tik svarīgajiem pavedieniem...

Un man drusku — pamatīgi — sāp tas, ka es neveltu laiku svarīgajām lietām; ka es nekolekcionēju manu mirkļa izjūtu mūziku, nekrāju interesantus tekstus no internetiem, nevācu cmukas bildes no viskautkurienes... Tas izslīd man caur pirkstiem un pazūd. Un es nevaru nevienam to parādīt — tikai pastāstīt — bet vārdiem nau jēgas; vārdi melo. Visi tie mazie priekšmetiņi, mūziciņas, bildītes... tas ir tik svarīgi — ja tas ir; tik svarīgi komunicējot ar citu cilvēku, ir nevis pastāstīt par kaut ko, bet parādīt, iedot, pieskarties..........