Apātija
◑ Neskujos
◑ Neeju uz frizētavu apgriezt matus
◑ Nekur nedodos, sēžu dzīvoklī
◑ Lasu interneta drazas
◑ Vēl joprojām esmu bezdarbnieks
◑ Neko nedaru, neko nemācos
◑ [gandrīz] ne ar vienu nerunāju, nekomunicēju
◑ Sāk augt tauki — uz vēdera un zoda
◑ Nemazgājos
◑ Neskrienu
◑ Vēl joprojām neesmu sakārtojis istabu
◑ Šodien pat nesaklāju gultu
◑ Daudz patērēju saldumus — saldējumu, iebiezināto pienu ar cukuru

Patiesībā jau šīs stāvoklis nau slikts, man tīri labi patīk, tā varētu visu laiku. Vienīgais, kas uztrauc, ir tas, ka nauda pēc kādiem pāris mēnešiem beigies un tāpat nāksies kaut ko darīt.

Esmu tā kā apdullis, grūti noformulēt domas, grūtu uzrakstīt kādu sakarīgu teikumu.

Vispār nezinu, ko darīt, un vienlaicīgi man arī nau brīva laika, aizpildu laiku ar kaut kādiem pseidodarbiem. Savādi.

Gaidu, kad man pašam šis viss apniks. Bet neapnīk, bļin.

Gribētos atrast kaut kādu ķipa “stabilu platformu” savā dzīvē, bet nesanāks. Šis stāvoklis nau jauns, dzīve man šķiet vairāk vai mazāk bezjēdzīga jau kopš kādu 15 gadu vecuma, bet pārtraukt arī kaut kā negribas.

It kā jau ir vēlme saņemties un, teiksim, jau no rītdienas izveidot kaut kādu stabilu rāmīti savai dzīvei, ar laicīgu gulēt iešanu, veselīgu pārtiku, vingrošanu un skriešanu, dzīves vietas sakārtošanu, galvas nepiebāšanu ar drazām, domāšanu un komunikāciju ar cilvēkiem utt. utjpr. It kā.