it's time to go hardcore

ir tak vienalga

depra, apātijas cilme ir bailes

fear of loss, fear of lack, insecurity on some plane

Sufi's Life & Merlin - Lonely - YouTube

crossroad mountaintop seeshore magic

via šī jaukā kompilācija: Relentless - Peace Therapy [ Melodic Downtempo, Ambient, Chill Out & PsyChill Mix ] - YouTube

Joprojām man turpinās un ir milzīga apātija.

Sajūta, ka kontroli pār dzīves gaitu esmu pilnībā zaudējis. Kā sēdēt caurumainā laivā — vienu caurumu aizlāpi, divi citi atveras; vai kā skriet pakaļ no kalna lejup ripojošiem ratiem...

Man gribas kādreiz vēl padzīvot mana saprāta vadītā dzīves sistēmā: [iecere/vēlme]→[plāns]→[darbs]→[sasniegts mērķis]. Bet šobrīd nesanāk.

Citādi jau viss daudz maz normāli.

Man ir teōrija par depri. Teiksim, simulācijā uzturēt personu ar depri un apātiju ir vieglāk resursu ziņā, jo depresīvās persōnas parasti ir apātiskas un maz ko redz no pasaules, tādējādi depresīviķu simulācijai vajag mazāk resursus.

Ai, man apnika.

Vārdu sakot, visi tiek simulēti un depris ir vienkārši simulācjas mašīnas resursu taupīšana tiem elementiem, kuri nau aktīvi vajadzīgi dotajā brīdī.

Un vēl, ziema ir tādēļ, lai arī ietaupītu resursus simulācijai, jo mazāk detaļu var redzēt.

Ai, šī racionālizēšana, tā ir tik simulatīva

P.S. Vai zini, kāpēc Maķītī nevar nopirkt Pepsīti?



Fotogramma: "Hitlītis sniedz mierinājumiņu (komfortē)"

kaut kā ar visu to lielo besi un depri, pasaule tīri vizuāli man izskatās ļoti glīta šobrīd, šajās dienās, ļoti spilgta un krāsaina



jo apātija pāries, un negribētos, lai pēc tam pāri paliek žults pilni gaudu ieraksti tikai

gribētos, lai ir skaisti, un viegli, un liegi

Njā, nu diez kas nav šodien ar dzīvesprieku. Toties ir dzīves apnikums.

Tā tas būs gandrīz vienmēr, galvenais -- pārāk stipri neraustīties lamatās, lai nesatraumētu sevi vēl vairāk.

Starp citu, es zinu, kā ir tad, kad tas tā nav un kad ir labi. Tas dod man mazliet spēka, lai izturētu šo pelēko un garlaicīgo elli.

ir tik bēdīgi, un apātiski, un tukši, un skumji, man liekas, ka jūku prātā

skaļa mūzika mazliet palīdz

The Doors - The End (Eitan Reiter Remix) - YouTube (skaņa ok, video mēsls_)

nu wtf smadzenes, kam jūs tā? kāpēc nepamatotas skumjas ir defaultais stāvoklis, nevis nepamatots prieks???

Jūtos dzīvē iestrēdzis, netieku uz priekšu, apātija. Neko negribas darīt.

Tas gan nav nekas jauns, esmu tā bijis jau simtiem reižu.

apziņas parazīta izraisītu apātiju
uzvarēšu ar
- ritmiskuma
- režīma
- gara spēka
spozmes siju, ap kuru manu laimi un prieku viju


tā dzīvot vairs nav iespējams,
vēl jo vairāk negribas mirt
dīvaina sajūta kad prāta vaļīgās saites sāk irt

ja tu neprātam un alkoholismam ļausies
pēc kā gan tas izskatīsies, kā gan tas sauksies

Kur ir mans miers? Kur ir mans kosmoss, dzidri zila kristāla kubs?

3 dienas atkal izkrita no dzīves, apātija, mežonīga internetu lasīšana, nomāktība un alkohols

nu un vēl arī iesnas dabūju

cerams, ka rīt ies labāk -- šodien iešu gulēt pirms 22:0023:00, un nesadzēries; ja izdosies aizmigt, tad rīt pat būšu lietojams

šī apātija mani nobeigs.

vajadzētu vairāk būt svaigā gaisā, atsākt skriet, uz baseinu aiziet, ar velo pabraukt, nelasīt internetus, vairāk tikties ar cilvēkiem. kustības un komunikācija, elementāri.

vajadzētu.

jocīgi, ka nav tāda instinkta smadzenēs, kas piespiestu kustēties un komunicēties, kaut kas līdzīgs izsalkumam, vai.

nez, rīt atkal nogulēšu darbu? :-/

Ārkārtīgi gribas iedzert. Piedzerties. Bet nevar jau, rīt uz darbu un tā.

Miegs īsti nenāk, ko darīt — it kā būtu ko, bet negribas. Vārdu sakot — ārkārtīgi garlaicīgi.

Bez maz vai jāiet paskriet, ko ta citu lai pasāk, LOL. Apdolbīties ar endorfīniem ^____^

Kaut ko esmu atkal izdarījis nepareizi — esmu pieļāvis kļūdu! — un man atkal ir bezmiegs. Mēģināju gulēt — nesanāca — hmm, ko lai sadara?

Hmm, vai Vecrīgā ir kāds krogs, kur vienos naktī pasniedz baldriāņu tēju, LOL?

UPD. Plkst. 1.45 aizgāju paskriet, noskrēju 7 km. Skanstes ielā redzēju zaķi — ar garām ausīm un ļipu.

Šorīt nepaskrēju. Patiesībā piecēlos plkst. 10.30 un darba vietā ierados 11.45. Meh.

Klumburodams no darba uz mājām, konstatēju, ka man ir tik vienalga. Tāda apātija. Dzīvē akūtās problēmas ir nokārtojušās pašas no sevis, taču man neko negribas, man neko nevajag, man viss apnicis, man negribas neko darīt, negribas strādāt, negribas aiziet kaut kur laukā, pat seksu vairs īsti negribas. Un es pat nevaru saprast, vai vispār pasaulē ir palicis kas tāds, kas spētu manī iedegt intereses dzirkstelīti. Visu laiku jūtos vairāk vai mazāk noguris, mundruma un prieka brīžu praktiski vairs nav.

Galvenais, ka tam nav sakara ar reālitāti, vai manu raksturu, vai vēl sazin ko, vienkārši smadzenēs neizdalās kaut kādas vielas laikam. Saņemšu algu, aiziešu pie ārsta, lai izraksta prieku tablešu formā, citādi taču šitā apātiski uzvedoties izlidošu no darba atkal.

Un vēl jāmet nost tā smēķēšana:
1) man nekad vēl nav tā salis kā šogad, smēķēšana sašaurina asinsvadus, tātad...
2) pēcgripas klepus nepāriet;
3) mutē pretīga garša;
4) agrāk, it īpaši no dienas pirmās cigaretes, bija tāds kaifs visā ķermenī, tagad vairs nau, tagad tikai tupi smēķēju, bet baudas vairs nau;
5) tās nolādētās cīgas man izmaksā bez maz vai vairāk nekā pārtika!
Nafig tad tagad smēķēju, jājautā.

Šodien dzīvoklī ierīkoja optisko internetu. Esmu stājies nopietnās attiecībās ar Lattelecom, baigais commitment's. Lieki teikt, ka prieka no tā jaunā interneta nekāda, strādā un strādā. Labi, ka tā.

Tagad priekšā brīvdienas, teorētiski brīvdienās varētu atpūsties, taču... vai pirmdienas rītā būšu možs? Īgni nosmīnu.

Kaut kā mēģināšu tomēr sestdien, svētdien sevi piespiest noskriet kaut 5 kilometrus, varbūt aizbraukt ar auto uz kaut kurieni, kur vēl neesmu bijis. Un nesmēķēt. Un nedzert. Nu iedzert, bet tikai mazliet.

Un vispār, tagad dažas dienas atļaušos grimt dziļā nomāktībā un nospiestībā, alkoholā un smēķēšanā, jo kāpēc gan ne? Esmu taču bezdarbnieks un nolaiferis bez sievietes.

Un pēc tam emocionālās šūpoles uznesīs mani atkal augšā, un es varēšu darīt lietas.