Sun, May. 9th, 2010, 12:22 am
kad viss jau būs pateikts

Nu tā, ir pastrādāts, ir nolikts mazulis gulēt (ar cerību, ka hokejisti negūs daudz vārtu, lai kaimiņi pārāk daudz neaurotu), ir pamazām atgūta sevis kompozīcija pēc vakardienas garās un emocionālās darbadienas, un garās tusēšanas pēc tās.

Nestāstīšu tās pārlieku emocionālās peripetijas, kuru dēļ vakardienu var droši pieskaitīt pie vienas no sūdīgākajām dienām šai gadsimtā, nestāstīšu arī sīkumos par pārrakstīšanos (absolūti episks fail, ko varētu pielīdzināt klasiskajam citātam no bash.org), bet nu tā vietā varētu pastāstīt, kā man gāja ar filmas sinhrono tulkošanu. Uzreiz brīdinu, ka šodien nav tik lielas iedvesmas devas kā iepriekšējā reizē, bet nu tulkošanas piedzīvojumi bija gan.

Skaidrs, ka vieglāk filmot, tfu, tulkot filmu, kas pašam patīk un ko ir interesanti skatīties arī otrajā un trešajā skatīšanās reizē. "Meitene ar pūķa tetovējumu" tādā ziņā bija ļoti labs jājamzirdziņš, uz ko kačāt skilus. Organizatori lūdza ierasties stundu pirms sākuma, jo tur atklāšanas pasākums un tā, bet nu es ar saviem retajiem transporta reisiem no savas mazpilsētas tiku ārā diezgan vēlu, ierados tur uz vietas apmēram 52 minūtes pirms seansa sākuma un biju mazliet pārsteigts, ka tur nekas īpaši nenotika, tikai interesenti tirgojās ar kasieri par sēdvietu preferencēm. Vārdusakot, visa tā vakara gaitā jutos viegli nepamanīts (varbūt tas bija labi), ne man kāds prasīja ieejas biļeti, ne man kāds prasīja, ā nē, kolēģe, kura rūpējās par mazās zāles filmu tulkojumiem, atnāca apjautāties, vai viss kārtībā un vai telefons izslēgts, un tā.

Bet nu rezultātā man bija daudz laika pierast pie kabīnes, aiziet pēc kafijas, ievingrināt balsi - tāds viegli satraucies laidu vaļā koristu balss iesildīšanās vingrinājumus un arī visādas tādas dziesmas, vienlaikus kontrolējot mikrofonu. Tur tai konkrētajai sistēmai tāda īpatnība, ka mikrofons visu laiku default'ā ieslēgts, bet, lai izpildītu nepiedienīgas darbības vai vingrinātu balsi, jātur nospiesta klusuma poga. Uz filmas sākumu jau satraukums bija stipri izaudzis, gandrīz jau sāku trīcēt aiz uztraukuma, bet nu veiksmīgi to izdevās savaldīt ar visādu kora repertuāru. :) Kad jau filma bija sākusies, tad pamazām satraukums norima, it sevišķi, kad nevarēja vairs tumsā redzēt, cik pilna ir zāle un cik daudziem ir uzliktas austiņas. Vēlāk mierināju sevi arī ar domu, ka daudz uzliktu austiņu neredzu un to klausītāju nav pārāk daudz, ej nu sazin, kā tur bija, cik daudzi atteicās no tulkojuma klausīšanās un kādas bija atsauksmes. Vienīgās praktiskās atsauksmes saņēmu no vecākiem, kurus biju uzaicinājis, viņi jau bija visumā pozitīvi noskaņoti par tulkojumu, neiztiekot gan bez saprātīgas kritikas par dažiem nepabeigtiem teikumiem un vēl dažām niansēm, kuras nu jau esmu paspējis aizmirst.

Vēl papildus iepriekš aprakstītajām tulka izpausmēm, cenšoties atkārtot intonācijas u.tml., šajā filmā, kur filmas tēli runāja zviedru valodā, gluži neviļus brīžiem pieķēru sevi pie domas, ka dažos aizrautīgākos brīžos es latviešu tekstu runāju ar zviedrisku pieskaņu - uz īsu brīdi gan.

Svarīga nianse, kāpēc ir filma jāskatās iepriekš - manis atrastā nelegālā kopija (organizatoru sagādāto legālo DVD tā arī nebiju izvilcis no somas) nāca komplektā ar citiem angliskajiem subtitriem, kas neatbilda kinoteātra seansā rādītajiem titriem. Rezultātā brīžiem varēju atļauties pēc atmiņas tulkot arī zviedru valodā runātu tekstu, kas manis atrastajos titros bija tulkoti, bet seansā tajos brīžos nekas netika rādīts uz ekrāna. Viens tāds brīdis gan man iegāza, jo neko vērā ņemamu no zviedru valodas nesaprotu. :)

Labi, garā vakardiena pamazām uzdzen miegu šodienai, tāpēc mēģināšu ātrāk un īsāk rezumēt pārējo, ko gribēju pastāstīt. Filma bija arī labs treniņš lamuvārdu/rupjību tulkošanā - savā individuālajā testa seansā vēl varēju atļauties kādu spēcīgu rupjību, tad šeit es jutos sociāli savažots un netiku tālāk par tādiem vārdiem kā "mauka", "pie velna", "sūkāt". Man bija, ko domāt par šo tēmu - skaidrs, ka nav nepieciešams filmu tulkot politkorektā stilā, ja uz ekrāna tiek detalizēti apspēlētas skarbas tēmas, piemēram, izvarošana. Tomēr jāņem vērā arī auditorijas demokrātiskie dati, pieradumi, tradīcijas utt.

Par auditoriju runājot, interesanti bija arī no savas tumšās ložas vērot, kuras ainas provocē cilvēkus doties prom no filmas - piemēram, tā pati pieminētā izvarošanas aina izsauca diezgan aktīvu balsošanu "ar kājām".

Vēl varētu izvērsties arī par to, kāpēc ar šādām filmām netiek praktizēta tulku tandēma izmantošana - uz filmas beigām koncentrēšanās aizvien biežāk zuda, frāzes tapa izlaistas, utt. Viens no pamatojumiem, kāpēc pietiek ar vienu tulku - filmās mēdz būt garas "pauzes", kad neviens nerunā - tikmēr var laist gurķi, iet uzpīpēt, šķaidīties ar ūdeni (ak, jā, svarīgi atcerēties paņemt ūdens pudeli), šķobīties, krekšķināties un tamlīdzīgi izpildīties, līdz ar to atpūšoties.

Bet nu otrā filma jau bija grūts darbs - knapi 20 minūšu pauze starp filmām, pa kuras laiku aizstaigāju līdz Vērmanīša Narvesenam pēc kafijas un biezpienmaizītes, un jau atkal pie darba.

Turklāt stipri vairāk jutu, ka nebiju labi sagatavojies, šo filmu ("Gomora") biju skatījies, vnk uzliekot to fonā, bez tik intensīvas pauzēšanas un tīšanas atpakaļ neskaidrākos brīžos, kā to darīju ar Millenium triloģijas filmu, līdz ar to daudzus Gomoras dialogus pirmo reizi redzēju kinoteātrī, šo to nepaspēju izlasīt, un tā tās kļūdas nāca un nāca.

Papildus bija jau milzu nogurums, pulkstens vilka uz pusnakti, pati filma arī, kā jau teicu, īpaši vairs neuzrunāja - man bija pieticis jau ar pirmo reizi. Bet nu darbs ir darbs, arī šādas grūtības ir vajadzīgas, lai novērtētu medusmaizes vērtos brīžus, kad rodas azarts un aizrautība.

Heh, atcerējos vēl vienu kaitinošu aspektu no otrās filmas auditorijas - auditorija pildījās tik lēni, ka vēl labu laiku filmā mēdza nākt publika, kas savā ceļā uz sēdvietām lieliski aizsedza titrus, liekot man vingrot pa krēslu un improvizēt ar statistiski prognozējamu dialoga attīstības modeli.

Nu, un arī otrajā filmā bija rupjību izaicinājums, jo nu šeit filmā figurēja daudzi sūdabrāļi, kas arī bija jāpasaka.

Vai šo lasa arī kāds, kas bija tajos seansos? Kādas atsauksmes?
Vēl varat gan arī paspēt aiziet uz "Meiteni ar pūķa tetovējumu" trešdien, plkst. 20:00 Kino Rīga Lielajā zālē. Brīdinājums par atsevišķām vardarbīgi seksuālām ainām paliek spēkā, bet joprojām iesaku šo dāņu režisora Nīlsa Ardena Opleva filmu.
Starp citu, Andreja Volmāra sižetā redzams filmas sākuma fragments no tieši tā mana seansa, kad jau biju ielecis aukstajā ūdenī, lai tad ķūņātos un plunčātos pa valodas neizsmeļamo jūru.

Kā jau minēju, kopumā vakardiena bija emocionāli skarba un tad pēc seansa biju pamatīgi iztukšojies, bet nu satiku draugus un līdz agram rītam nodevām uguņus jaunajā Rīgas naktsdzīves lokācijā ap Pienu, Kefīru, Ofisu un pārējo, kas tur apkārt pamazām attīstās. Nu, varbūt daudziem tas nav jaunums, bet nu viss tak ir relatīvs.

Kad jau bija pavisam gaišs, bet enerģija vēl turējās (vai precīzāk - jau atjaunojusies), satikām kādu klasesbiedru, ar kuru savulaik pirmās klases 1. septembrī sēdējām blakus vienā solā. Kopš skolas beigšanas mainījies tā, ka knapi atpazinu (viņš gan mani arī uzreiz neatpazina).

Nu un tad ap to brīdi arī vērojām, kā mazheks ar savu meiteni ietusē ar Kefīra zaķi. :)

Ak jā, ieraksta finālā, protams, protams, pateicība maniem dārgajiem draugiem iz Cibas tulkošanas frontes, un konkrēti - rasbainieksrasbainiekam par manis ieteikšanu organizatoriem! Skål!

Mon, May. 10th, 2010, 11:11 am
[info]degeneralis

Ā - Stīga Laršona romāna ekranizācija, tad viss skaidrs :)