July 15th, 2009

• 149., 150., 151., 152., 153., 154., 155., 156., 157., 158., 159. lappuse
• 7/15/09 10:03 am
• Kliketī-klikšķināšanas statistika: 129 minūtes, 26829 baiti.
  
  * * *
  
  apdzīvotiem kontinentiem. Man ienāca prātā, ka Neds Lends šo jauno ziņu uzņems ar labi saprotamu apmierinājumu.
  Pēc tam vairākas dienas no vietas mēs pavadījām, mērīdami sāls daudzumu dažāda dziļuma ūdenī, tā elektrizacijas spēju, krāsu un caurspīdību. Visos šajos pētījumos kapteinis Nemo izrādīja tādu apķērību, ar kuru sacensties vēl varēja tikai viņa laipnība pret mani. Bet tad atkal dažas dienas viņš nemaz nerādījās, un es no jauna paliku uz kuģa gluži vientuļš.
  16. janvarī «Nautils» likās iesnaudies dažu metru dziļumā zem ūdens līmeņa. Tā elektriskās mašinas nestrādāja, skrūve stāvēja mierā, kuģis vienkārši ļāvās zemūdens straumei. Man šķita, ka kuģa ļaudis strādā pie kādiem izlabojumiem, kas varēja būt nepieciešami sakarā ar mašinu mechanisma spēcīgo nodarbināšanu. Es ar saviem biedriem atkal piedzīvoju kādu interesantu skatu. Logi salona sienās bij vaļā, un, tā kā «Nautila» prožektors nedarbojās, tad ūdenī valdīja diezgan liela tumsa. Bieziem negaisa mākoņiem klātās debesis tikai blāvi apgaismoja ūdens virsējo kārtu.
  Es vēroju jūru šādos apstākļos; vislielākās zivis man likās tikai kā tumši atēnas plankumi ar neskaidriem apveidiem. Bet tad «Nautils» atkal piepeši tika spilgti apgaismots. Pirmajā acumirklī likās, ka prožektors no jauna iededzies un met savu elektrisko spulgu tumšajās ūdens masās. Bet biju maldījies un ātri vien noskārtu savu kļūdu.
  «Nautils» vienkārši bij iepeldējis fosforiskā ūdens slānī, un pret apkārtējo tumsu tas likās žilbinoši spulgs. Šī mirdzēšana cēlās no miriadiem mikroskopisku dzīvnieciņu, kuru spožums kļuva vēl lielāks, pieskaroties kuģa metala sienām. Un tad es šajā spīdīgajā plīvā pamanīju atsevišķas zibošas lāses, itin kā krāsns svelmē izkausētus alvas pilienus vai balti nokaitēta metala dzirkstis; šā pēkšņā uzliesmojuma pēc dažas svītras šajā spīdumā likās gluži ēnainas, lai gan bij jādomā, ka nekādiem tumšiem plankumiem te nevajadzēja būt vietai. Nē! Tas nebij mūsu kuģa parastais rāmais spožums! Pārāk spilgts un ņirbīgs! Skaidri redzams, tas bij dzīvs mirdzums!
  Patiešām, tur spīguļoja neskaitāmas jūras infuzorijas, līdzīgas mazām caurspīdīgām recekļu lodītēm ar diegveidīgu taustekli; tās varēja rēķināt ap divdesmi pieci tūkstoši katros trīsdesmit kubikcentimetros ūdens. Spīdumu vēl pavairoja sevišķi spilgti mirdzošās meduzas, jūras zvaigznes, aurelijas, salpas un forsforescējoši zoofiti, kas piesūkušies ar jūrā sairušām organiskām taukainām vielām, tāpat arī zivju gļotas.
  Vairākas stundas no vietas «Nautils» slīdēja pa šiem mirdzošajiem ūdeņiem; mūsu izbrīnu vēl pavairoja lieli jūras dzīvnieki, kuri tur rotaļājās
  
  149
  
  it kā salamandras. Šajās nedezinošā uguns plīvās es redzēju slaidos un veiklos delfinus, nenogurstošos jūras klaunus, zobenzivis triju metru garumā, nemaldīgus vētras vēsnešus, kuru šausmīgie pīķi reižu reizēm atdūrās salona logos. Bez tam tur vēl bij dažādas mazākas zivis: balistas, skumbrijas, degunzivis, kuras ņirbēja pa visu šo spīdošo ūdens klajumu.
  Tā bij apžilbinoši burvīga aina! Varbūt kādi atmosferiski apstākļi pastiprināja šīs parādības spilgtumu? Varbūt jūras virspusē plosījās vētra? Bet «Nautils» dažu metru dziļumā no tās nemanīja nekā, tas rāmi šūpojās pilnīgi mierīgajos ūdeņos.
  Un tā mēs braucām arvien tālāk, allaž jaunus brīnumus vērodami. Konsels pētīja un klasificēja savus zoofitus, posmkājus, gliemjus un zivis. Diena pakaļ dienai pagāja ātri, es tās nemaz vairs neskaitīju. Neds pēc savas paražas nopūlējās sagādāt dažādību parastajos kuģa ēdienos. Kā gliemeži mēs tupējām savos apvalkos, un es gribētu apgalvot, ka nemaz nav grūti pārvērsties par īstu gliemezi.
  Mēs bijām jau pavisam pieraduši pie šādas dzīves un aizmirsuši, ka ir vēl citāda zemeslodes virspusē, kad atkal kāds sevišķs notikums spieda mūs atcerēties sava stāvokļa dīvainību.
  18. janvarī «Nautils» atradās starp 105° garumu un 15° dienvidu platumu. Laiks bij draudošs, jūra bangoja. Pūta spēcīgs austrumu vējš. Vairākas dienas jau krities, barometrs nepārprotami vēstīja vētras tuvošanos.
  Es biju izgājis uz klāja tieši tajā brīdī, kad kapteiņa palīgs vēroja pulksteņa leņķus. Pa paradumam es gaidīju atkal atskanam zināmo teikumu. Bet šodien tā vietā es izdzirdu citu tikpat nesaprotamu. Un tūliņ pēc tam iznāca kapteinis Nemo un sāka ar tālskati lūkoties kaut kur apvārstnī.
  Labu brīdi viņš palika nekustoši stāvam, nenovērsdamies no sava novērojuma punkta. Tad viņš nolaida tālskati un parunāja pāris desmit vārdu ar savu palīgu. Tas likās uztraukts un velti pūlējās savaldīties. Kapteinis Nemo turpretī bij aukstasinīgs un mierīgs kā vienmēr. Likās, ka viņš kaut ko iebilda, bet palīgs ko apgalvoja. Vismaz es to tā sapratu pēc viņu balsīm un žestiem.
  Pats es arī ar vislielāko uzmanību skatījos kapteiņa izlūkotā virzienā, bet itin nekā nevarēju ieraudzīt. Ūdens ar debesīm apvāršņa lokā šķita pilnīgi saplūstam kopā.
  Pa to laiku kapteinis Nemo bij sācis staigāt pa klāju no viena gala uz otru, mani nemaz neuzlūkodams, varbūt pat nepamanījis. Viņa gaita bij stingra, bet tomēr ne tik nosvērta kā parasti. Reizēm viņš apstājās un, rokas
  
  150
  
  uz krūtīm sakrustojis, lūkojās jūrā. Ko gan viņš vēroja šajā bezgalīgajā ūdens klajumā? «Nautils» taču atradās vairāk simts jūdžu tālu no tuvākā cietzemes krasta!
  Palīgs atkal bij paņēmis savu tālskati, ilgi un cieši vēroja apvārsni, šurp un turp staigādams, piespēra kāju un vispār ar savu nervozitāti bij pilnīgs pretstats kapteinim Nemo.
  Tajā acumirklī palīgs atkal vērsa priekšnieka uzmanību uz kaut ko jūrā. Tas mitējās staigāt un pagrieza savu tālskati pret norādīto punktu. Labu laiku viņš tā skatījās. Nopietni ieinteresēts, arī es nokāpu salonā un paņēmu savu parasti lietojamo labo tālskati. Tad, atbalstījies pret prožektora iedobumu klāja priekšgalā, sagatavojos aplūkot visu ūdens un debess saskarsmes loku apvārstnī.
  Bet vēl es nebiju aci piespiedis stiklam, kad instruments man tika spēji izrauts no rokām.
  Es apgriezos. Kapteinis Nemo stāvēja manā priekšā, bet es viņu tikko vairs varēju pazīt. Viņa seja bij pilnīgi pārvērtusies. Acis draudoši spulgoja zem sarauktām uzacīm. Zobi spīdēja aiz pusatvērtām lūpām. No sasprindzinātā auguma, savilktām dūrēm un plecos ierautās galvas bij redzams, ka visu viņa būtni pārņēmis svešāds niknums. Viņš stāvēja nekustēdamies. No rokām izkritis, mans tālskatis gulēja viņam pie kājām.
  Vai patiešām es negribēdams biju viņu tā aizkaitinājis? Vai šis nesaprotamais cilvēks iedomājās, ka es esmu atklājis kādu «Nautila» viesiem aizliegtu noslēpumu?
  Ne! tomēr es nebiju šo dusmu cēlonis, jo kapteinis nemaz neskatījās manī; viņa acis bij pievērstas kādam man nesamanāmam punktam apvārsnī.
  Pēdīgi kapteinis Nemo atkal savaldījās. Viņa galīgi pārvērstā seja atdabūja parasto mierīgumu. Viņš pateica savam palīgam dažus vārdus svešajā valodā, tad pagriezās pret mani.
  — Aronaksa kungs, — viņš teica diezgan pavēlošā balsī, — es prasu, lai jūs ievērojat vienu noteikumu, kas jūs saista ar mani.
  — Kāds tas būtu, kapteiņa kungs?
  — Jums un jūsu biedriem jāļaujas ieslēgties tik ilgi, kamēr es jūs atkal palaidīšu brīvē.
  — Jūes te esat pavēlnieks, — es atbildēju, cieši lūkodamies viņā. — Bet pirms atļaujiet man vienu jautājumu.
  — Nevienu, profesora kungs.
  
  151
  
  Uz to man vairs nebij ko teikt; atlika tikai paklausīt, jo katra pretestība te būtu bijusi velta.
  Es nokāpu kajitē pie Neda Lenda un Konsela un pastāstīju tiem par kapteiņa rīkojumu. Jūs varat iedomāties, kā kanadietis uzņēma šo ziņu. Bet patlaban nebij laika nekādiem paskaidrojumiem. Četri vīri jau gaidīja pie durvīm un aizveda ieslodzīt mūs tajā pašā telpā, kurā bijām pavadījuši pirmo nakti uz «Nautila».
  Neds Lends vēl gribēja pretoties, bet durvis vienkārši aizslēdzās, un neviens viņam neatbildēja.
  — Profesora kungs, — Konsels jautāja, — sakiet taču — ko tas nozīmē?
  Es pastāstīju saviem biedriem, ko augšā biju piedzīvojis. Viņi bij tāpat pārsteigti kā es, bet izskaidrojumu zināja tikpat maz.
  Pēc tam es nogrimu dziļās domās, kapteiņa Nemo dīvainā izturēšanās man vienmēr vēl bij prātā. Ne pie kāda loģiska secinājuma es nevarēju tikt, visādas pretrunīgas hipotezes šaudījās manā galvā, bet tad manas pārdomas iztrauca Neds Lends.
  — Skat, brokastis galdā!
  Patiešām, ēdiens jau bij galdā. Acīm redzami kapteinis Nemo licis to mums pasniegt reizē ar pavēli paātrināt «Nautila» gaitu.
  — Vai profesora kungs atļaus viņam kaut ko ieteikt? — Konsels vaicāja.
  — Jā, mīļais, — es atbildēju.
  — Vai profesora kungs tomēr neēstu brokastis? Man liekas, tas būs tas prātīgākais, jo mēs jau nemaz nezinām, kas te vēl var notikt.
  — Tev taisnība, Konsel.
  — Diemžēl, — Neds Lends piebilda, — mums pasnieguši tikai parastos kuģa ēdienus.
  — Draugs Ned, — Konsels atsaucās, — bet ko jūs teiktu, ja mums itin nekā nebūtu pagatavojuši?
  Šī iebilduma pietika, lai harpunists mitētos pukoties.
  Mēs apsēdāmies pie galda. Ēdām, tikpat kā nemaz nesarunādamies. Es tomēr iebaudīju visai maz. Konsels aiz pieklājības pūlējās, cik spēja, tikai Neds Lends nelikās skubināties. Paēduši mēs nolīdām katrs savā kaktā.
  Bet tad izdzisa kajites apgaismotāja apaļā lampa, un mēs palikām pilnīgā tumsā. Neds Lends tūliņ likās uz auss, un arī Konsels man par lielu bŗinumu iemiga cieši. Es vēl domāju par šā nejaušā miega cēloņiem, bet sajutu
  
  152
  
  arī, ka manas paša smadzenes apņem itin kā smags gurdums. Ar visu varu es pūlējos acis noturēt vaļā, bet velti. Mani nomāca mocošas halucinacijas. Acīm redzami mūsu ēdienam bij piejauktas kādas iemidzinošas vielas. Kapteinim Nemo nepietika ar mūsu ieslodzīšanu vien, arī iemidzināt viņam vajadzēja mūs!
  Es vēl dzirdēju, ka lūkas tika noslēgtas. Viļņu šūpotā kuģa līgošanās arī mitējās. Vai «Nautils» atkal bij ieniris jūras dzīlē? Varbūt atkal nolaidies nekustīgos jūras slāņos?
  Es ar varu mēģināju atturēties miegam pretī. Bet tas nebij iespējams, elpa kļuva arvien vārgāka. Es jutu, ka aukstums pamazām sastindzina manus smaguma pielijušos un itin kā paralizētos locekļus. It kā svina savara pilni acu plaksti vērās ciet. Es vairs nejaudāju piecelties kājās. Rēgu pilns miegs pārmāca visu manu būtni. Vēlāk arī murgi izbeidzās un es iegrimu pilnīgā neapziņā.
  
  XXIV
  KORAĻU VALSTĪBĀ
  
  Otrā rītā es pamodos ar dīvaini tukšu galvu. Par lielu pārsteigumu es atrados pats savā kajitē. Bez šaubām, mani biedri tāpat bij aizvesti savā kajitē gluži kā es, nekā nemanījuši. Tāpat kā es, arī viņi nezināja nekā, kas šajā naktī noticis, šā noslēpuma atrisinājums bij iespējams tikai nākotnē.
  Es iedomājos iziet laukā no savas kajites. Bet vai es patlaban biju brīvs vai vēl cietumnieks? Izrādījās, ka esmu pilnīgi brīvs. Es atvēru durvis, izgāju pa šauro gaiteni un devos augšup pa centra kāpnēm. Vakar noslēgtās lūkas tagad bij vaļā. Es izgāju uz klāja.
  Neds Lends un Konsels tur bij jau priekšā. Es sāku viņus izvaicāt. Viņi nezināja itin nekā. Vakarā smagā miegā iemiguši, viņi šorīt ar pārsteigumu atmodušies paši savā kajitē.
  «Nautils» mums likās tikpat mierīgs un noslēpumains kā vienmēr. Mērenā ātrumā tas slīda pa ūdens līmeni. Nekas te nelikās mainījies.
  Neds Lends ar savām asajām acīm vēroja jūru. Tā bij gluži klaja. Kanadietis apvārsnī nevarēja saskatīt nekā jauna — ne kādu buru, ne cietzemi. Pūta spēcīgs rietumu vējš, slaidi viļņu vāli manāmi šūpoja kuģi.
  Papildinājis savus gaisa krājumus, «Nautils» ienira metru piecpadsmit
  
  153
  
  dziļi, lai kuru katru brīdi atkal varētu pacelties ūdens virspusē — tas bij neparasts paņēmiens, pie kura pieturējāmies, sākot no viņējās 19. janvara dienas. Kapteiņa palīgs ieradās klājā, un atkal atskanēja parastais sauciens.
  Kapteinis Nemo nerādījās. No kuģa ļaudīm es dabūju redzēt tikai veco stjuartu, kurš mani apkalpoja pie galda tikpat uzmanīgi un klusi kā vienmēr.
  Ap pulksten diviem, kad es salonā nodarbojos, kārtodams savas piezīmes, durvis atvērās un parādījās kapteinis Nemo. Es to sveicināju, bet viņš tikko manāmi atbildēja un neteica neviena vārda. Es atkal ķēros pie darba, cerēdams, ka viņš man pastāstīs, kau ko par pagājušās nakts notikumiem. Bet arī par to viņš nerunāja ne vārda. Es palūkojos viņā. Viņš izskatījās saguris, apsarkušām acīm, negulējis un dziļi noskumis. Viņš pastaigājās šurp un turp, apsēdās un no jauna cēlās, neviļus paņēma kādu grāmatu un tūliņ atkal nometa, uzmeta acis saviem instrumentiem, bet netaisīja parastās atzīmes — vispar likās, ka viņš ne mirkli nevarēja palikt mierā.
  Beidzot viņš pienāca man klāt un teica:
  — Vai jūs neesat ārsts, Aronaksa kungs?
  Tādu jautājumu es nepavisam nebiju gaidījis un labu brīdi lūkojos viņā, nekā neatbildēdams.
  — Vai jūs neesat ārsts? — viņš atkārtoja. — Vairāki no jūsu koleģiem ir studējuši medicinu: Gresoilē, Mokens-Tandons un citi.
  — Patiešām, — es atteicu, — es esmu ārsts un mēdzu apmeklēt slimnīcas. Dažus gadus pirms iestāšanās Botaniskā muzejā esmu praktizējis kā ārsts.
  — Tad ir labi, profesora kungs.
  Kā redzams, mana atbilde apmierināja kapteini Nemo. Bet, nezinādams, ko īsti viņš vēlas, es pataupīju tuvākus paskaidrojumus nākotnei un jauniem apstākļiem.
  — Aronaksa kungs, — kapteinis ierunājās atkal, — vai jūs būtu ar mieru palīdzēt kādam no mana kuģa ļaudīm?
  — Vai kāds saslimis?
  — Jā.
  — Es esmu gatavs pakalpot.
  — Tad nāciet līdzi.
  Atzīstos, ka sirds man pukstēja stipri. Es nezinu, kāpēc, bet man likās, ka šī kuģa cilvēka slimība stāv kādā sakarā ar vakarējiem notikumiem, un šis noslēpums mani uztrauca tikpat daudz kā šī slimība.
  
  154
  
  Kapteinis Nemo aizvadīja mani uz kuģa pakaļējo galu un ieveda kādā telpā līdzās matrožu kajitei.
  Tur gultā gulēja kāds apmēram četrdesmit gadu vecs, spēcīgs anglosakšu tipa vīrs.
  Es noliecos pār to. Tas nebij vienkārši slims, bet gan ievainots. Apsējiem aptītā galva gulēja uz diviem spilveniem. Es atraisīju apsējus, bet ievainotais platām acīm un neievaidēdamies vērās manī.
  Ievainojums bij bīstams. Galvaskauss bij pāršķelts ar neasu ieroci, nāca redzamas vaļējās un dziļi iedragātās smadzenes. Asiņu recekļi izplūdušajā masā izskatījās kā vīna traipi. Slimais vienā un tai pašā laikā bij dabūjis kontuziju un smadzeņu satricinājumu. Viņš elpoja pavisam lēni. Seja reižu reizēm noraustījās krapmpjos. Smadzeņu paralizei pievienojās sajūtu un kustību trieka.
  Es paraudzīju ievainotā pulsu. Tas bij nevienāds. Kājas un rokas sāka jau sastingt, es redzēju, ka nāve tuvojas, un nekā tur nevarēju līdzēt. Sakārtojis šim nelaimīgajam galvas apsējus, es pavērsos kapteinī Nemo.
  — No kurienes viņam tāds ievainojums? — es vaicāju.
  — Vai nav vienalga? — kapteinis izvairīdamies atbildēja. — «Nautils» atdūrās pret klinti, un pārlūzušās sviras gals ķēra šo cilvēku. Mans palīgs stāvēja turpat līdzās, un šis vīrs metās to aizsargāt... Brālis uzupurējās brāļa un draugs drauga labā, nekas nav vienkāršāk. Tāds mums uz «Nautila» likums! Bet ko domājat jūs par šo gadījumu?
  Es acumirklī nevarēju attapties, ko atbildēt.
  — Jūs varat runāt droši, — kapteinis teica. — Šis cilvēks nesaprot franciski.
  — Apmēram divu stundu laikā viņš būs miris.
  — Un nekas viņu nevar glābt?
  — Itin nekas.
  Kapteinis Nemo sažņaudza rokas. Pāris asaru noritēja pār viņa vaigiem, lai gan es nekad nebiju iedomājies, ka viņš ir spējīgs raudāt.
  Vēl kādu brīdi es vēroju mirēju, kura dzīvība neatturami aizritēja mirkli pēc mirkļa. Elektriskajā gaismā viņa bālums izcēlās vēl vairāk. Es skatījos tā nelaikā grumbām izvagotajā, inteliģentajā sejā, kurai nelaime vai nabadzība jau sen bij uzspiedusi savu zīmogu, un mēģināju izdibināt viņa dzīves noslēpumu pēdējos vārdos, kas vēl spiedās pār viņa lūpām.
  — Tagad jūs varat iet, Aronaksa kungs, — kapteinis Nemo teica.
  Es pametu kapteini Nemo mirēja kajitē un ārkārtīgi uztraukts atgriezos
  
  155
  
  savā istabā. Visu dienu es netiku vaļā no drūmiem paredzējumiem. Nakti lāgā nevarēju gulēt, bieži vien uzmozdamies, es dzirdēju itin kā attālu sēru muziku un nopūtas. Varbūt tā bij man nesaprotamā valodā skaitīta aizlūgšana par mirušiem...
  Otrā rītā es atkal izgāju uz klāja. Kapteinis Nemo tur bij jau priekšā. Mani ieraudzījis, viņš tūliņ pienāca klāt.
  — Vai jūs, profesora kungs, nevēlaties atkal izdarīt kādu zemūdens ekskursiju?
  — Kopā ar saviem biedriem? — es jautāju.
  — Ja jūs to vēlaties.
  — Mēs esam jūsu rīcībā, kapteiņa kungs.
  — Tad esiet tik laipni, uzvelciet savu skafandru.
  Par mirstošo vai mirušo ne vārds netika minēts. Es uzmeklēju Nedu Lendu un Konselu un paziņoju tiem kapteiņa Nemo aicinājumu. Konsels tam piekrita bez vārda runas, bet arī kanadietis šoreiz bij gatavs mūs pavadīt.
  Bij ap astoņiem no rīta. Pusdeviņos mēs jau bijām pienācīgi apģērbušies jaunajai ekskursijai un apgādājušies ar abiem apgaismojuma un elpošanas aparatiem. Divkāršās durvis bij vaļā, mēs kapteiņa Nemo un kādu divpadsmit kuģa ļaužu pavadībā izgājām jūras dibenā apmēram desmit metru zem ūdens, kur patlaban atradās mūsu «Nautils».
  Pa nelielu slīpumu mēs gājām apmēram divdesmit jūras asu lielā dziļumā. Šī dzīle tomēr bij pavisam citāda, nekā es to biju iepazinis savā pirmajā ekskursijā Klusajā okeanā. Te vairs nebij nekāda smalka smilkšu paklāja, ne zemūdens zālāju, ne zemūdens mežu. Es tūliņ nomanīju, ka šodien kapteinis Nemo mūs novadījis pavisam citos brīnišķos apvidos. Tā te bij koraļu valstība.
  Zoofitu nodalījumā, alcionariju klasē ievērojama ir gorgoniju kārta, kura savukārt sadalās trīs grupās: gorgonijās, izidijās un koraļos. Pie pēdējās arī skaitāms koralis, savāds radījums, ko pieskaita tiklab mineralu, kā augu un dzīvnieku valstij. Senatnes tautas to uzskatīja par āstneicības līdzekli, modernie cilvēki par rotaslietu, bet tikai 1694. gadā marselietis Peizonels noteikti konstatēja, ka tas pieder dzīvnieku valstij.
  Koralis — tā ir vesela sīciņu dzīvnieku kolonija, kura nometusies uz trausla un akmeņota polipa. Polips ir viens kopīgs radītājs, no kura atsevišķie sīkākie rodas atvasinājuma ceļā, tie dzīvo katrs par sevi, bet tomēr arī nešķiramā savstarpējā sakarā. Te novērojam kaut ko līdzīgu dabas socia-
  
  156
  
  lismam. Man zināmi dabas zinātnieku pētijumi par šo dīvaino zoofitu dzīvi, saskaņā ar kuriem viņi pārakmeņojas koku veidā, un tāpēc bij bezgala interesanti aplūkot šos akmeņotos mežus jūras dibenā.
  Iedarbinājuši Rumkorfa aparatus, mēs gājām pa kādu koraļu slāni, kas atradās veidošanās stadijā un kuram turpmākos laikos būs lemts aizņemt veselu daļu no Indijas okeana. Gar abām pusēm stiepās necaurejami kokveidīgi koraļu krūmāji ar sīkām balti ziedošām ziedu zvaigznītēm. Vienīgā starpība ar sauszemes augiem bij tā, ka šie krūmāji auga no augšas lejup.
  Mūsu lukturu ugunis tūkstoškārtējām nospulgām atmirdza šajos spilgti krāsainajos zemūdens augos. Man visi šie cauruļveidīgie un cilindriskie augi likās līgojamies viļņu šūpotnēs. Es tā kāroju ievākt svaigos maigi taustekļainos koraļus, starp kuriem daži bij tikko izplaukuši un citi tikko radušies, un ap kuriem, spurām viegli pieskardamās, kā putni bariem laidelējās zivis. Bet, tikko mana roka grasījās pieskarties šīm dzīvajām puķēm, šīm jutīgajām mimozām, visā kolonijā tūliņ bij manāms uztraukums. Baltie vainadziņi acumirklī ierāvās savos sarkanajos apvalkos, ziedi acumirklī savīta, un viss dzīvais krūmājs pārvērtās akmeņotā paugurājā.
  Gadījums man sniedza izdevību novērot šo zoofitu visinteresantākās pasugas. Šie koraļi bij pilnīgi līdzvērtīgi tiem, kurus izzvejo Vidusjūrā pie Francijas, Italijas un Afrikas krastiem. Ar savām spilgtajām krāsām tie pilnīgi attaisno savus pārdevēju izdomātos «asins ziedu» un «asins putu» nosaukumus. Koraļus vispār var pārdot par pieci simti franku kilogramā, bet šo apvidu ūdeņos to bij ārkārtīga bagātība. Šos vērtīgos atradumus bieži vien samaina ar citiem līdzīgiem polipiem, kurus dēvē par «macciota», un tā rada tikai jucekli. Starp tiem es saskatīju arī brīnišķos rozā koraļus.
  Bet drīz vien krūmājs palika biezāks un koki lielāki. Mūsu priekšā izpletās visbrīnišķīgākās fantazijas radītas birzes ar slaidām spraugām pa starpām.
  Kapteinis Nemo novērsās kādā tumšā galerijā, kur pa slīpo eju mēs nokļuvām savus simts metrus lielā dziļumā. Mūsu lukturu gaisma brīnišķi spoguļojās rievainajās dabiskajās velvēs un atkarās, kuras spīdēja kā prizmaini lukturi. Starp koraļu kokiem es novēroju arī citus tikpat pievilcīgus polipu darinājumus — melitus un irisus posmainiem zariem, zaļas un sarkanas koralinas, kaļķiem pārklātas aļģes, kuras dabas pētnieki pēc ilgiem strīdiem beidzot pieskaitījuši augu valstij. Pēc kāda dabas zinātnieka iztei-
  
  157
  
  ciena, «te dzīvība itin kā raisās vaļā no savas ieakmeņojušās snaudas, bet vēl nav paspējusi pilnībā atraisīties».
  Pēc kādu divu stundu gājiena mēs bijām nokļuvuši aptuveni trīs simti metru lielā dziļumā, kur sākās pirmās koraļu formacijas. Tur nu vairs nebij atsevišķi krūmāji vai birzes ar īsstumbru augiem, bet bezgalīgs mežs, lieliska mineralkoku audze neskaitāmu krāsu un nokrāsu eleganto plumariju un jūras lianu vītnēm sapīņota. Mēs ērti staigājām zem šīm augstajām velvēm, it kā maldīdamies viļņu nokrēslī pa tubiporu, meandrinu, jūras zvaigznīšu, fungiju un kariofiliju ziedaino, ar dārgiem akmeņiem nokaisīto paklāju.
  Tā bij neaprakstāma aina! Kā lai es pasaku, ko toreiz izjutu un pārdzīvoju? Kādēļ gan mēs bijām ieslodzīti šajā metala un stikla cietumā? Kāpēc mums bij liegts saprotami sarunāties savā starpā? Kāpēc mēs nespējam būt kā tās zivis vai amfibijas, kuras te visu laiku varēja pēc patikas rotaļāties un dzīvot vai nu ūdenī, vai uz sauszemes!
  Tad kapteinis Nemo bij apstājies. Apstājos arī es ar saviem biedriem un, pagriezies atpakaļ, redzēju, ka kuģa ļaudis puslokā ieslēdza savu pavēlnieku. Tuvāk palūkojot, es ievēroju, ka četriem no viņa cilvēkiem mugurā bij kaut kādi garāki uzvalki.
  Mēs patlaban atradāmies spilgti apgaismotā, augstu koraļu koku apjoztā klajumā. Mūsu laternas meta blāvu gaismu, kas izveidoja garas ēnas. Noriņu apņēma dziļa tumsa, un tikai atsevišķu koraļu šķautnes vēl spilgti mirdzēja.
  Neds Lends un Konsels atradās man blakus. Mēs saskatījāmies, un man bij tāda sajūta, ka mēs patlaban pieredzam kaut ko dīvainu. Aplūkodams zemi, es ievēroju ne visai augstus kaļķu nosēšņiem pārklātus paugurus, kuri likās it kā cilvēka rokas darināti.
  Apgaismotā lokā uz augstas klints pakājes es saskatīju paceļamies koraļu krustu, kura šķēršļi stiepās itin kā sastingušas asins masas veidotas rokas.
  Uz kapteiņa Nemo mājienu kāds no viņa kuģa ļaudīm pagājās uz priekšu tuvāk krustam un, atraisījis no jostas lāpstu, sāka rakt bedri.
  Tagad es visu sapratu! Šis klajums te bij kapsēta, šī bedre — kaps, bet garenais priekšmets — naktī mirušais cilvēks! Kapteinis Nemo ar savējiem bij atnācis guldīt biedru kopējā mītnē okeana nepieejamos dziļumos.
  Nē! nekad es vēl nebiju pārdzīvojis tādu dvēseles saviļņojumu! Nekad
  
  158
  
  vēl tik spēcīgas izjūtas nebij satricinājušas manu būtni! Es negribēju redzēt to, ko manas acis skatīja!
  Tomēr kaps pamazām padziļinājās. Izbiedētās zivis bēga uz visām pusēm. Es dzirdēju, kā kaplis skan, kaļķainā plienā cirzdamies, reižu reizēm tas izšķīla pa dzirkstelei, trāpījis kādu jūras dibenā nogrimušu krama gabalu. Bedre kļuva arvien garāka, platāka un dziļāka, nu jau tā bij tik liela, ka cilvēka augums tur ērti ietilpa.
  Tad tuvojās nesēji. Baltā bisolita audumā ietītais ķermenis lēnām nogrima savā slapjajā kapā. Rokas uz krūtīm sakrustojis, kapteinis Nemo līdz ar visiem, kas nelaiķi bij mīlējuši, it kā lūgšanu skaitīdami, nometās ceļos. Arī es ar saviem biedriem zemu noliecāmies.
  Kapu aizbēra ar izrakto zemi, kas izveidoja nelielu pauguru.
  Kad tas bij paveikts, kapteinis Nemo kopā ar saviem vīriem piecēlās kājās; tad, kapam tuvāk piegājuši, visi vēlreiz nometās ceļos un izstiepa rokas par sirsnīgu atvadīšanās zīmi.
  Pēc tam bērinieku pulciņš griezās atpakaļ uz «Nautila» — pa mežu velvēm, gar koraļu birzēm un krūmājiem, vienmēr augšup pa jūras dibenu.
  Pēdīgi atspīda kuģa ugunis. Pa spilgtās gaismas svītru mēs nokļuvām pie «Nautila». Ap vieniem mēs jau bijām mājā.
  Apģērbies parastajās drēbēs un smagu domu nomākts, es izgāju uz klāja un nosēdos pie prožektora iedobuma.
  Kapteinis Nemo pienāca man klāt. Es piecēlos un teicu:
  — Tātad, kā es jau paredzēju, šis vīrs pagājušo nakti nomira?
  — Jā, Aronaksa kungs, — kapteinis Nemo atbildēja.
  — Un tagad viņš atdusas pie saviem biedriem koraļu kapsētā?
  — Jā, — visu aizmirsts, atskaitot mūs. Mēs izrokam kapu, bet polipi gādā par to, lai tas mūžam neiznīktu.
  Un, seju ar rokām aizslēpis, kapteinis Nemo velti mēģināja apspiest raudas. Tad viņš piebilda:
  — Tā ir mūsu klusā kapsēta, vairāk simts pēdu zem ūdens līmeņa!
  — Jūsu mirušie tur dus mierā, haizivju netraucēti!
  — Jā, profesora kungs, — kapteinis Nemo lēnām atbildēja. — Haizivju un cilvēku netraucēti.
  
  159
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment

• Sambo, džudo, karatē, ...
• 7/15/09 09:42 pm
• Esmu nabadzīgs nemaksātājs, tāpēc man var būt 70 draugi. Sen jau nekas tur nau darīts, tā nu šodien biku parediģēšu, dažus izmetīšu, dažus — pievienošu!
  
  Miskastē lido: aardark, bonhomme, copy, darbs, desktop, paardod, vajag, eto_silo, neons.
  
  Pievienoju: amazeme, deloveja_kundze, jff, kamolinjs, martcore77, mth, zibsnis.
  
  Pirksti niez uzrakstīt apskatveidīgu pārskatu par esošajiem «friendiem», ko un kā kurš raksta, ko es par katru domāju, un tā. Tak nedrīkst, friend (fiend, lol) ir cimperlīga lieta, sabojāsies vēl!
  
  Process galīgi nau beidzies, jo šoreiz darījos vajadzības spiests (nebij vairs speisa pievienot čoinas klabes), bet, jā, ne par katru piefrendoto varu teikt, ka es to esmu darījis apzināti un loģiski, un tā, kā man vajag.
  Tags: draugi, draugliste, draugs, friend, friendlist, friends
• 7 commentsLeave a comment

• Nepajautā
• 7/15/09 10:02 pm
• Nu tā, atfriendoju nost arī pajautaa. Ибо суета сует, всё суета! Nevajag man tos jautājumus. Man pašam savas atbildes vispirms jāatrod.
  
  UPD. Un pa_leeto arī, komplektā.
  Tags: draugi, draugliste, draugs, friend, friendlist, friends
• 0 commentsLeave a comment

• 163., 164., 165. lappuse
• 7/15/09 10:57 pm
• Iedrukāšanas raksturlielumi: 32 minūtes, 7506 baiti.
  
  * * *
  
  OTRĀ DAĻA
  
  I
  INDIJAS OKEANĀ
  
  Šeit sākās mūsu zemūdens ceļojuma otrā daļa. Pirmā nobeidzās ar aizkustinošo notikumu koraļu kapsētā, kas uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu. Tātad visa kapteiņa Nemo dzīve norisinās vienīgi šajā bezgalīgajā jūrā, pat kapsēta viņam ierīkota neaizsniedzamos dziļumos! Nekāds jūras nezvērs netraucēs «Nautila» iemītnieku pēdējo dusu, nāvē viņi paliek tāpat vienoti kā dzīvē. «Arī cilvēku netraucēti,» kapteinis Nemo teica.
  Vienmēr un visur šī bargā un nelokāmā neuzticība pret cilvēku sabiedrību!
  Es vairs nevarēju piekrist Konsela hipotezēm. Šis krietnais puisis bij pārliecināts, ka «Nautila» kapteinis ir neatzīts zinātņu vīrs, kas ienīst cilvēkus tikai tāpēc, ka tie nav pratuši viņu cienīt; ka šis cilvēks ir nesaprasts ģenijs, kas no guris un vīlies paslēpies jūrā, lai tur savām tieksmēm ļautu brīvu vaļu. Pēc manām domām, šī hipoteze tikai pa daļai izskaidroja kapteiņa Nemo rīcību.
  Pēdējās nakts piedzīvojumi, kad mēs tikām ieslodzīti kajitē un iemidzināti, kapteiņa bargā pavēle un man spēji atņemtais tālskatis, kad es gribēju aplūkot apvārsni, neizskaidrojamā triecienā, ko bij dabūjis «Nautils», nāvīgi ievainotais vīrs, — viss tas manī modināja citus minējumus. Nē! Tā nebij vienkārši bēgšana no cilvēkiem! Viņa drausmīgais kuģis nebij domāts vienīgi personīgas brīvības dziņas apmierināšanai, bet arī kādai man nezināmai baigai atriebībai.
  Šajā brīdī viss man vēl ir tumsā, es tajā pamanu tikai atsevišķus gaismas plankumiņus un esmu spiests atzīmēt vienīgi to, ko patlaban pārdzīvoju.
  Bet vispār mūs nekas nesaista ar kapteini. Viņš zina, ka no «Nautila» aizbēgt nav iespējams. Viņš mums pat neprasīja goda vārdu, ka nebēgsim. Nekāds solījums mūs te nesaista. Mēs esam tikai cietumnieki, gūstekņi, kurus vienīgi aiz pieklājības sauc par viesiem. Tomēr Neds Lends vēl nebūt
  
  163
  
  nav atmetis cerības reiz izkļūt brīvībā. Bez šaubām, viņš izlietos pirmo izdevīgo gadījumu. Protams, ka es darīšu gluži to pašu. Tomēr ar zināmu sirdsapziņas pārmetumu es paņemšu līdzi «Nautila» noslēpumu, kurā esam ieskatījušies, tikai pateicoties kapteiņa augstsirdībai. Beigu beigās — vai lai šo cilvēku ienīst vai arī apbrīno? Vai viņš pats ir upuris vai bende? Un tad, iekams pametu šo kuģi uz visiem laikiem un tieku brīvībā, es tomēr vēlētos līdz galam redzēt visus tos brīnumus, kas slēpjas pasaules jūru dziļumos. Redzēt to, ko vēl neviens cilvēks nav redzējis, lai arī šī ziņkāre būtu jāsamaksā ar dzīvību! Ko tad es līdz šim īsti esmu atklājis? Nekā vai tiklab kā nekā, jo mēs neesam nobraukuši vairāk kā seši tūkstoši ljē pa Kluso okeanu!
  Tomēr es zinu labi, ka «Nautils» tuvojas apdzīvotām zemēm un, ja gadīsies iespēja izglābties, būtu nežēlīgi upurēt biedrus savai izziņas kaislībai. Man jāseko viņiem vai pat jāvada tie. Bet vai tāda iespēja vispār atgadīsies? Cilvēks, kam varmācīgi laupīta brīvība, to allaž vēlas, bet zinātnieks, izziņas kārais cilvēks no šādas iespējas baidās.
  Todien, 1868. gada 21. janvarī, dienas vidū kapteiņa palīgs iznāca uz klāja izmērīt saules augstumu. Cigaru aizpīpojis, es vēroju viņa pētījumus. Es nešaubījos, ka šis cilvēks neprot franciski, jo vairākkārt skaļā balsī izteicu dažas piezīmes, kurām vajadzēja izvilināt nejaušu uzmanību, ja viņš tās saprastu, bet viņš izturējās vienaldzīgi un klusi.
  Kamēr viņš ar sekstantu izdarīja savus novērojumus, kāds «Nautila» matrozis iznāca nospodrināt prožektora stiklus, — tas pats milzis, kurš mūs pavadīja pirmajā ekskursijā pa Krespo salu. Es aplūkoju tuvāk šo aparatu, kura spēkus simtkārtīgi pavairoja lēcveidīgi stikla gredzeni, kas gaismu uztver vajadzīgajā virzienā. Elektriskā lampa bij tā ierīkota, ka no tās spožuma nekas negāja zudumā. Tā dega telpā, kas bij atbrīvota no gaisa, tas nodrošināja ir tās kvēles vienmērību, ir intensitati. Šis tukšums arī saudzēja grafita pavediena galus, starp kuriem liecās spīdošais pusloks. Tāds ietaupījums kapteinim Nemo bij sevišķi no svara, jo viņam nebūtu viegli atjaunot grafita krājumus. Tādā iekārtojumā grafita galu nolietošanās gandrīz nebij manāma.
  Kad «Nautils» gatavojās uzsākt savu zemūdens braucienu, es nokāpu atkal kuģa iekštelpā. Lūkas noslēdzās, un mēs devāmies ceļā tieši uz priekšu.
  Mēs braucām pa Indijas okeanu. «Nautils» pa lielākai daļai turējās simts un divi simti metru dziļumā. Tā tas ilga vairāk dienas no vietas. Katram
  
  164
  
  citam, kurš nebūtu iemīlējis jūru tā kā es, brauciens liktos ilgs un garlaicīgs. Turpretim man nenācās ne garlaikoties, ne dzīvot bezdarbā: katru dienu es devos uz klāja ieelpot spirgto okeana gaisu, novērodams brīnumainās ainas, lūkojos pa salona logiem, bibliotekā lasīju grāmatas vai arī nodarbojos, kārtodams savas ceļojuma piezīmes.
  Visu laiku mēs jutāmies gluži veseli. Pārtika uz kuģa bij pilnīgi pietiekoša, es būtu bijis pavisam apmierināts arī bez tām piedevām, par kurām Neds Lends gādāja aiz tīras spītības. Šajā vienmērīgajā temperaturā pat no iesnām nebij jābaidās. Bez tam uz kuģa bij prāvs krājums dendrofiliju, kuras Provansā sauc par «jūras dillēm», un to irdenā polipu viela ir labākais līdzeklis pret kāsu.
  Vairāk dienu no vietas mēs sastapām lielus ūdens putnu barus, galvenā kārtā kaijas un kurlikus. Dažus nošāvām, un, seviķā veidā pagatavots, mums tur iznāca garšīgs jūras putnu cepetis.
  «Nautila» tīkli izzvejoja vairākas pasugas jūras bruņurupučus ar izliektām mugurām, tā sauktās «karetes», kuru čaula tiek ļoti augstu vērtēta. Šie rāpuļi viegli ienirst ūdenī un, aizdarījuši gaļīgo vārstuli, kas atrodas pie nāsu kanala ārējās atveres, var ļoti ilgi uzturēties zem ūdens. Daži no šīs pasugas dzīvniekiem, rokās paņemti, mierīgi guļ savās bruņās. Šo bruņurupuču gaļa nav sevišķi garda, bet toties vērtīgas viņu dētās olas.
  Zivis arvien vairāk modināja mūsu sajūsmu, jo ilgāk mēs novērojām viņu dzīvi pa salona logiem. Es pamanīju vairākas sugas, kādas līdz šim vēl nekur nebiju redzējis.
  Vispirms minēšu koferzivis, kuras dzīvo it sevišķi Sarkanajā jūrā, Indijas okeanā un ap Centralamerikas krastiem. Šīs zivis, tāpat kā bruņurupuči, armadilli, jūras eži un vēžveidīgie gliemji, aizsargātas ar bruņām, kuras nav vis krama vai kaļķu, bet īsta kaula. Dažkārt tās ir kā cieti trijstūri, bet dažreiz kvadratveidīgas.
  Es izmantošu arī Konsela piezīmes, ko viņš ik dienas mēdza rakstīt par šo jūras zivju sugām, un minēšu: sfenglerijas ar sarkanām mugurām, baltām krūtīm — šīs zivis atšķiras ar to, ka nervu stiegras tām vijas trijās gareniskās sloksnēs; tālāk — elektriskās rajas ļoti spilgtās krāsās, — šo zivju garums septiņas collas. Tālāk vēl citas ģintis — bumbu zivis, pilnīgi līdzīgas tumši brūnai, gandrīz vai melnai olai, izraibinātas ar baltām svītrām un bez astes; ežu zivis, apbruņotas ar adatām, — viņas var piepūsties un izveidot adatainu kamolu; jūras zirdziņi, kas pazīstami visos okeanos; lidojošas
  
  165
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment