July 16th, 2009

• 166., 167., 168., 169., 170., 171., 172., 173., 174. lappuse
• 7/16/09 09:22 am
• Padrukāju mazliet: 120 minūtes, 23012 baiti.
  
  * * *
  
  zivis — pegasi ar ļoti garu snuķi, — to krūšu spuras ir visai platas un izveido it kā spārnus, tāpēc šīs zivis var laisties vai vismaz pacelties virs ūdens līmeņa; lāpstainās bezdelīgas, kuru astes pārklātas ar vainagveidīgām zvīņām; makronates ar garām žaunām, lieliskas divdesmit četrus centimetrus garas zivis, kuras zaigo vispievilcīgākās krāsās; zilganās kaliomores ar iesarkanām galvām; miriadiem gļotainās lēkātājas ar melnām svītrām, garām krūšu spurām, — šīs zivis apbrīnojami žigli slīd pa ūdens virsu; brīnišķās krokburu zivis, kas spēj pacelt spuras gluži kā izplestus spārnus jebkurā vēlamā virzienā; mirdzošās kurtes, kuras daba apveltījusi ar dzeltenām, debess ziluma, sudraba un zelta krāsām; trichopetras, kam spārni veidoti kā šķiedras; kotes, vienmēr notriepušās ar dūņām un trokšņainas; bruņaces, kuru acis aizsegtas ar kustīgām klapēm, un, beidzot, «plēšas» — ar garu, cauruļveidīgu snuķi, īstās jūras mušķērājas, kas nogalina insektus, vienkārši uzšķiezdamas tiem ūdens lāsi.
  Lasepeda izdalītajā deviņdesmit devītajā zivju dzimtā, kura pieder kaula zivju otrajai apakškārtai un raksturīga ar žaunu vārstuli un bronchialo membranu, es ievēroju jūras ķīsi, kura galva greznota ar adatām un kuram ir tikai vien muguras spura; saskaņā ar to apakškārtu, kādai šīs zivis pieder, tām trūkst sīko asaku. Otrā apakškārta mums sniedz sinanseidas, trīs līdz četri decimetri garas, dzelteni svītrotas ar ļoti fantastisku galvu. Turpretī pirmajai apakškārtai pieskaitāmas vairākas ērmīgu zivju sugas, piemēram, tā sauktais jūras bullis, dzīvnieks ar lielu galvu, gan šķērsots ar dziļām rievām, gan izraibināts puniem, apklāts ar adatām un noklāts ar tuberkuliem, — viņam ir nevienādi un atbaidoši ragi, tā ķermeni un asti klāj tulznas, viņa kodieni rada bīstamas brūces; šis dzīvnieks ir riebīgs un briesmīgs.
  21. un 23. janvarī «Nautils» nobrauca divi simti piecpadsmit ljē katrās divdesmit četrās stundās vai divdesmit divas jūras jūdzes stundā. Ja mēs varējām iepazīties ar tik daudz un dažādām zivju sugām, tad tāpēc, ka, kuģa elektriskās gaismas pievilinātas, viņas mums sekoja lielos baros. Lielākā daļa nevarēja turēt līdzi mūsu ātrumam un palika iepakaļ. Tomēr dažas ilgāku laiku peldēja «Nautila» apgaismoto ūdeņu lokā.
  24. janvarī starp 12°5′ platumu un 94°33′ garumu mēs nobraucām garām krāšņām kokosa palmām apaugušai koraļu-madreporu Kilinga salai, kuru jau apmeklējis Čarlzs Darvins un kapteinis Ficrojs. «Nautils» nobrauca tuvu garām šīs neapdzīvotās salas krastam. Viņa tīklos ieķērās dažādi interesantu polipu un staraiņu pasugu dzīvnieki un molusku čaulas.
  
  166
  
  Tad Kilinga sala pazuda aiz apvāršņa, un mēs pavērsāmies dienvidaustrumu virzienā uz Indijas pussalas galējo punktu.
  — Civilizēto cilvēku apdzīvotās zemes, — Neds Lends man todien teica, — tomēr ir patīkamākas par tādu Papuasiju, kur tu sastopi vairāk mežoņu nekā stirnu! Šajā indiešu zemē, profesora kungs, atrodas šosejas, dzelzceļi, angļu, franču un indiešu pilsētas. Piecas jūdzes nogājuši, jūs katrā ziņā sastapsiet kādu tautieti. Man šķiet, ka ir pienācis brīdis teikt ardievas kapteiņa Nemo viesmīlībai.
  — Vēl ne, Ned, — es viņam atbildēju ļoti notiekti. — Lai iet vien tālāk — kā jūs, jūrnieki, sakāt. «Nautils» tuvojas apdzīvotai cietzemei. Tas atgriežas uz Eiropu un ved mūs turp. Nokļuvuši mūsu jūrās, redzēsim, ko saprāts atļaus darīt. Tomēr es neticu, ka kapteinis Nemo ļaus mums iet medīt Malabaras vai Koromandelas krastā tāpat kā Jaungvinejā.
  — Nu, profesora kungs, varbūt iztiksim bez viņa atļaujas.
  Es kanadietim neatbildēju, jo negribēju strīdēties ar viņu. Bet īstenībā slepeni vēlējos pieredzēt visus tos piedzīvojumus, ko liktenis novēlējis, novezdams mani uz «Nautila».
  Pametuši Kilinga salu aiz muguras, mēs turpinājām braucienu manāmi lēnāk. Kuģis kļuva untumains un bieži vien nonira ļoti dziļi. Vairāk reižu darbā tika laistas slīpās plātnes, kuras ar iekšējo virzuļu palīdzību bij iespējams nostādīt pilnīgi šķērsām ūdens līnijai. Tā mēs lāgiem nobraucām divu un trīs kilometru dziļumā, tomēr to pārbaudīt nebij iespējams, jo pat trīspadsmit tūkstoši metru garas zondes neaizsniedza okeana dibenu. Temperatura dzīlē visur bij četri gradi virs nulles. Es novēroju, ka ūdens temperatura augšējos slāņos allaž zemāka nekā dziļākajos.
  25. janvarī okeans bij pilnīgi klajs. «Nautils» visu dienu brauca pa virspusi, ar savu skrūvi spēcīgi kuldams ūdeni un augstu sviezdams šļakatas. Kā gan lai viņu šādā stāvoklī nenoturētu par milzu vali? Trīs ceturtdaļas dienas es pavadīju uz klāja, izlūkodams jūru. Itin nekas nebij manāms apvārsnī, atskaitot kādu garu tvaikoni, kas aizbrauca iešķērsām rietumu virzienā. Vienu mirkli pavīdēja tā masti, bet «Nautilu» no kuģa droši vien nesaskatīja, jo tas tikai mazliet pacēlās virs ūdens. Man šķita, ka šis tvaikonis pieder Austrumu kuģu sabiedrībai, kura uztur satiksmi starp Ceilonu un Sidneju, pa ceļam šis tvaikonis aizsniedza karaļa Georga ragu un Melnburnu.
  Ap pieciem novakarē, ātri tumstošā krēslā, kas tropiskajos apvidos parasti atšķir dienu no nakts, mēs ar Konselu pieredzējām interesantu skatu.
  
  167
  
  Ir kāds pievilcīgs dzīvnieks, kuru sastapt nozīmējot laimi. Aristotels, Plinijs un Opians to ir novērojuši ar visām viņa savādībām un aprakstījuši ar Grieķijas un Italijas zinātņu vīriem piemītošo dzejisko sajūsmu. Tie viņu nosaukuši par «Nautilu» un «Pompiliju». Tomēr modernā zinātne vecos nosaukumus nav atzinusi un dēvē šo dzīvnieku par argonautu.
  Mēs tad arī novērojām šo argonautu baru peldam pa ūdens virspusi. Viņu skaits bij rēķināms vairākos simtos. Tie bij no Indijas okeanā parastās argonauta tuberculata pasugas.
  Šie graciozie moluski peldēja ačgārni ar savādas dzinējpiltuves palīdzību, no kurienes viņi virda laukā ierīto ūdeni. Seši no astoņiem taustekļiem, slaidi un tievi, izplesti pa ūdens virsu, bet pārējie divi, apaļi un žuburaini, kā vieglas buras pacelti gaisā un pakļauti vēja varai. Es labi saskatīju viņu ovalos spiralveidīgos vākus, kurus Kivjē pielīdzina elegantām laiviņām. Patiešām, šī laiviņa nes dzīvnieku, kurš pats to radījis, bet nebūt nepieaug pie tās.
  — Argonautam iespējams pēc patikas pamest savas gliemežnīcas, — es teicu Konselam, — bet viņš to nekad nedara.
  — Gluži tāpat kā kapteinis Nemo, — Konsels prātnieciski atbildēja. — Tāpēc viņam labāk savu kuģi vajadzēja nosaukt par «Argonautu».
  Apmēram stundu «Nautils» brauca pa šo molusku baru. Bet tad viņus kaut kas piepeši sabiedēja. It kā pēc dota signala savilkās izceltās buras, taustekļi sarāvās, ķermeņi sakļāvās, līdzsvaru pazaudējuši, gliemeži apvēlās riņķī, un visa flotile pazuda zem ūdens. Viss tas notika acumirklī, nekad neviena kuģa eskadra nav manevrējusi tik saskanīgi.
  Tai pašā mirklī spēji satumsa nakts. Viegla vēja saceltie rāmie viļņi tikko manāmi šļakstījās gar «Nautila» sāniem.
  Otrā dienā, 26. janvarī, mēs pa astoņdesmit otro meridianu pārbraucām pāri ekvatoram un turpinājām ceļojumu ziemeļu puslodē.
  Visu dienu mūs pavadīja drausmīgs haizivju bars. Briesmīgi dzīvnieki, kuri mudžēt mudž šejienes jūrās un padara tās sevišķi bīstamas. Tās bij tā saucamās Filipa haizivis, brūnām mugurām, bālganiem vēderiem un vienpadsmit zobu rindām, uz kakla viņām baltu gredzenu apvilkts liels melns plankums, kas atgādina milzīgu aci; bet tam tur bij vēl otra haizivju pasuga apaļiem purniem un tumši raibotu ķermeni. Bieži vien šie spēcīgie dzīvnieki ar lielu niknumu triecās pret salona logiem. Neds Lends pavisam vairs nevarēja rimties. Viņš traucās tikt virs ūdens līmeņa un uzbrukt ar savu harpunu
  
  168
  
  šiem nezvērtiem, šīm gludenajām haizivīm, kurām zobi it kā mozaikas, tāpat arī lielajām, piecu metru garajām tīģera haizivīm, kas viņu it sevišķi kairināja. Bet tad «Nautils» paātrināja savu gaitu, tā ka paši ātrākie no šiem nezvēriem vairs nevarēja tikt līdzi.
  27. janvarī, iebraucot Bengales jūras līcī, mēs vairākkārt dabūjām redzēt šausmīgas ainas — ūdenī peldošus līķus. Tie bij Gangas ieskalotie Indijas pilsētu miroņi, kurus turienes vienīgie kaprači — ērgļi nebij paspējuši zinīcināt. Bet haizivis, bez šaubām, neliegsies nākt viņiem šajā apbedīšanas darbā talkā.
  Ap septiņiem vakarā, līdz pusei nogrimis, «Nautils» iebrauca piena krāsas ūdeņos. Cik tālu acs sniedza, viss okeans likās kā piena pieliets. Vai tā bij mēness atspulga ūdenī? Nē, jo tikai divas dienas vecais mēness vēl slēpās aiz apvāršņa saules norieta pēdējā atblāzmā. Zvaigžņu mirdzas apstarotā debess likās gluži melna pret šo ūdens baltumu.
  Konsels negribēja ticēt savām acīm un izvaicāja mani par šīs dīvainās parādības cēloņiem. Par laimi man bij iespējams viņam to paskaidrot.
  — Tā ir tā sauktā piena jūra, — es teicu, — šādus plašus baltus plankumus bieži dabū redzēt Amboinas krastu un šejienes platuma gradu apvidos.
  — Bet varbūt profesora kungs varētu man pasacīt šīs parādības cēloni, jo man šķiet, ka ūdens taču tiešām nebūs pārvērties pienā.
  — Nē, Konsel, šis baltums rodas no miriadiem recekļveidīgiem un bezkrāsainiem, spīdīgiem insektiem — infuzorijām mata resnumā un piektdaļas milimetra garumā. Šie dzīvnieciņi pieķeras cits citam, un tādā kārtā šī virtene izstiepjas vairāku ljē garuā.
  — Vairāku ljē! — Konsels iesaucās.
  — Jā, mīļais. Un nemaz nemēģini aprēķināt šo infuzoriju skaitu. Tads tev tik un tā nebūs iespējams, jo, ja gluži nemaldos, daži jūrnieki ir vairāk kā četrdesmit jūdžu braukuši pa šādu piena jūru.
  Vairāk stundu no vietas «Nautils» ar savu taranu šķēla baltos viļņus; es novēroju, ka tas slīd gluži bez trokšņa pa šiem ūdeņiem, it kā te būtu putām piekults atvars kā dažos jūras līčos, kur starumes saduras ar pretstraumēm.
  Ap pusnakti ūdens piepeši atkal atguva savu parasto krāsu, bet aiz mums līdz pat apvāršņa malai debess atplaiksnīja jūras spilgto baltumu un likās laistāmies ziemeļblāzmas nospulgā.
  
  169
  
  II
  KAPTEIŅA NEMO JAUNAIS PRIEKŠLIKUMS
  
  28. februarī, kas «Nautils» 9°4′ ziemeļu platuma apvidū ap pusdienas laiku pacēlās virs ūdens, astoņas jūdzes uz rietumiem bij saredzama cietzeme. Vispirms es ieraudzīju dīvaini sablīvētas kalnu grēdas apmēram divi tūkstoši pēdu augstumā. Novērojis šo apvidu, es nokāpu lejā salonā un, kartē uzmeklējis šo vietu, tūliņ nopratu, ka mēs atrodamies pie Ceilonas salas, pie šīs Indijas pērles.
  Es tūliņ steidzos bibliotekā uzmeklēt kādu darbu par šo auglīgāko zemeslodes salu. Tur es arī patiešām atradu H. K. Sira grāmatu ar virsrakstu: «Ceilona un singalieši». Salonā atgriezies, sāku izrakstīt visus datus par Ceilonu.
  Šajā acumirklī ienāca kapteinis Nemo ar savu palīgu.
  Kapteinis pameta skatienu uz karti, tad pievērsās man.
  — Ceilonas sala ir ievērojama kā pērļu zvejas vieta. Vai jums, Aronaksa kungs, nepatiktu apmeklēt šādu zvejas vietu?
  — Bez šaubām, kapteiņa kungs.
  — Labi. Tas viegli izdarāms. Tikai mēs gan redzēsim zvejas vietas, bet neredzēsim pašus zvejniekus. Zvejas sezona vēl nav sākusies. Tomēr tas nav svarīgi. Došu pavēli braukt uz Manaras līci. Mēs tur nokļūsim naktī.
  Kapteinis kaut ko pasacīja sava palīgam, un tas tūliņ izgāja. Drīz pēc tam «Nautils» iegrima ūdenī, kā manometrs rādīja, trīsdesmit pēdas dziļi.
  Karti priekšā izklājis, es meklēju Manaras līci. Izrādījās, ka tas atrodas uz devītās paraleles Ceilonas ziemeļaustrumu pusē. Līci ieslēdz nelielās Manaras saliņas lokā izliektais krasts. Lai to aizsniegtu, mums bij jānobrauc gar visu Ceilonas rietumu krastu.
  — Profesora kungs, — kapteinis Nemo teica, — pērles zvejo Bengales jūras līcī, Indijas jūrā, Ķīnas un Japanas jūrās, Dienvidamerikas jūrās, Panamas un Kalifornijas jūras līčos. Bet pie Ceilonas zveja tomēr ir visizdevīgāka. Bez šaubām, mēs esam ieradušies par agru, jo parasti pērļu zvejnieki Manaras jūras līcī pulcējas tikai martā; tur viņu trīs simti laivas trīsdesmit dienas no vietas nodarbojas ar visienesīgāko jūras dārgumu zveju. Katrā laivā ir pa desmit airētāju un desmit zvejnieku. Šie pēdējie sadalās divās grupās un pēc kārtas ienirst ūdenī divpadsmit metru dziļumā ar kājās iemiegta, laivai ar virvi piesieta smaga akmens palīdzību.
  
  170
  
  — Tātad, — es iebildu, — vēl vienmēr tiek piekopts tas pats primitivais zvejas veids?
  — Vienmēr, — kapteinis nemo atbildēja, — lai gan šīs zvejas tiesības pieder angļiem — tautai ar visattīstītāko rūpniecību pasaulē; viņi šīs tiesības ieguvuši ar Amjenas līgumu 1802. gadā.
  — Man tomēr liekas, ka skafandra, kādu jūs lietojat, būtu visai noderīga šādā darbā.
  — Jā gan, jo citādi nabaga zvejnieki necik ilgi nespēj palikt zem ūdens. Angļu ceļotājs Persivals gan stāsta par kādu kaferi, kas varējis piecas minutes noturēties jūras dibenā, bet man tas liekas neticami. Es zinu, ka daži nirēji var izturēt piecdesmit septiņas, bet paši izveicīgākie astoņdesmit septiņas sekundes. Tomēr tādi atgadās visai reti, un, iznirušiem virspusē, šiem nelaimīgiem cilvēkiem pa degunu un ausīm tek ar asinīm sajaukts ūdens. Esmu pārliecināts, ka nirēji caurmērā var izturēt zem ūdens trīsdesmi sekundes; pa to laiku viņi cenšas ievākt mazajos tīkliņos visus tos pērleņu gliemežus, ko vien var sagrābt. Bet vispār šie zvejnieki nedzīvo ilgu mūžu; redzes spēja viņiem paliek vāja, acis sāk pūžņot, miesa pārklājas brūcēm, un nereti tie, triekas ķerti, nobeidzas turpat jūras dibenā.
  — Jā, — es piebildu, — tas ir grūts amats un pie tam vajadzīgs tikai bagātnieku modes iedomu apmierināšanai. Bet sakiet, kapteiņa kungs, cik pērleņu dienā paspēj sazvejot viena tāda laiva?
  — Apmēram četrdesmit līdz piecdesmit tūkstošu. Stāsta pat, ka 1814. gadā, kad angļu valdība zveju rīkoja pati uz sava rēķina, nirēji divdesmit dienās sazvejojuši septiņdesmit seši miljoni pērleņu.
  — Vai vismaz, — es vaicāju, — šie zvejnieki dabū pienācīgu atlīdzību par savu darbu?
  — Nebūt nē, profesora kungs. Panamā viņus salīgst par dolaru algas nedēļā. Pa lielākai daļai viņiem maksā vienu su par katru gliemežnīcu, kurā atrodas pērle. Bet cik viņiem nenākas savākt pilnīgi tukšu!
  — Vienu su šiem nabaga cilvēkiem, kuri savus izmantotājus padara bagātus! Tas ir riebīgi!
  — Tātad, profesora kungs, — kapteinis Nemo turpināja, — jūs ar saviem biedriem apmeklēsiet Manaras sēkli, un, ja tur nejauši gadīsies kāds agrīns pērļu zvejnieks, varēsiet novērot viņu darbā.
  — Esmu ar mieru, kapteiņa kungs.
  — Vēl kas, Aronaksa kungs. Vai jums nav bail no haizivīm?
  — No haizivīm! — es iesaucos.
  
  171
  
  Kapteiņa jautājums man likās, maigi runājot, pavisam nevietā un nelaikā.
  — Nu, ko jūs uz to sakāt? — kapteinis Nemo atkārtoja.
  — Atzīstos, kapteiņa kungs, ka ar šīs sugas zivīm vēl neesmu paguvis tuvāk iepazīties.
  — Mēs pārējie, — kapteinis Nemo teica, — gan esam pieraduši pie viņām, esmu pārliecināts, ka arī jūs ar laiku pieradīsiet. Bez tam mēs būsim apbruņoti un pa ceļam varbūt varēsim nomedīt kādu no šiem nezvēriem. Tās būs interesantas medības. Tātad līdz rītam, profesora kungs, — pašā rīta agrumā.
  To bezrūpīgā balsī pasacījis, kapteinis Nemo aizgāja.
  «Pārdomāsim labi,» es pats sev teicu, «un pārāk nesteigsimies. Medīt ūdrus zemūdens mežos, kā mēs to darījām pie Krespo salas, tas vēl nebij nekas. Pavisam kas cits klejot pa jūras dibenu, kur gandrīz neizbēgami jāsastop haizivis! Es zinu labi, ka dažos apvidos, sevišķi Andamanu salu apkaimē, nēģeri nebūt nevilcinās uzbrukt haizivij ar dunci vienā un cilpu otrā rokā, tāpat zinu arī to, ka lielākā daļa šo uzbrucēju dzīvi vairs neatgriežas. Bet es taču neesmu nekāds nēģeris, un, ja es būtu nēģeris, arī tad, man šķiet, maza vilcināšanās būtu nevietā.»
  Acu priekšā man rēgojās haizivs ar tās platajiem, vairāku zobu rindu pilnajiem žokļiem, kuri spējīgi cilvēku ar vienu cirtienu pāršķelt pušu. Pat it kā nejauku sāpi jau sajutu krustos. Nevarēju saprast, kā kapteinis tādu aicinājumu pateica tik vienaldzīgā balsī. Itin kā runa būtu par kādas nekaitīgas lapsas dzenāšanu mežā!
  «Labi!» es nodomāju. «Konsels nekādā ziņā negribēs nākt līdzi, un tad arī man būs iespēja atteikties pavadīt kapteini.»
  Atzīstos, ka šajā gadījumā ar Neda Lenda gudrību un apdomību es daudz nerēķinājos. Briesmas, lai cik lielas, viņa cīnītāja dabai allaž likās vilinošas.
  Es gribēju turpināt Ceilonas apraksta lasīšanu, bet roka tikai mechaniski šķirstīja lapas. No rindu starpām man rēgojās pretī drausmīgi vaļā atvērti žokļi.
  Tajā acumirklī ienāca Konsels ar kanadieti, abi mierīgi, pat smaidoši. Tie laikam vēl nezināja, kas viņus gaida.
  — Patiešām, profesora kungs, — Neds Lends teica, — kapteinis Nemo — velns lai viņu parauj! — beidzot nāk ar visai patīkamu priekšlikumu.
  — Ko! — es izsaucos. — Tātad jūs jau zināt?
  — Ar profesora kunga atļauju, — iebilda Konsels, — «Nautila» kapteinis
  
  172
  
  mūs uzaicināja rīt līdz ar profesora kungu apskatīt Ceilonas lielisko pērļu zveju. To viņš izdarīja sevišķi smalkā veidā un vispār izturējās kā īsts džentlmenis.
  — Un vairāk nekā viņš jums nesacīja?
  — Nekā, profesora kungs, — kanadietis atteica, — atskaitot to, ka arī ar jums viņš jau esot runājis par šo mazo gājienu.
  — Jā, mēs runājām par to, — es atbildēju. — Bet vai viņš jums nekā neminēja par ...
  — Vairāk nekā, profesora kungs. Jūs taču nāksiet līdzi, vai ne?
  — Es? ... Bez šaubām! Liekas, jūs, meistar Lend, esat tīri vai sajūsmināts?
  — Jā — tas ir tik pievilcīgi! Ārkārtīgi pievilcīgi!
  — Bet varbūt arī bīstami! — es piebildu brīdinoši.
  — Bīstami? — Neds Lends atsaucās. — Bet tas taču būs tikai vienkāršs gājiens uz pērleņu sēkli.
  Redzams, ka kapteinis Nemo nebij turējis par vajadzīgu iebiedēt manus biedrus ar haizivju briesmām. Es skumjām acīm skatījos viņos tā, it kā tiem jau trūktu kāda locekļa. Vai man vajadzēja viņus brīdināt? Jā, bez šaubām, bet es nevarēju aptvert, kā to iesākt.
  — Profesora kungs, — Konsels atsāka. — Vai profesora kungs negribētu mums pastāstīt kaut ko tuvāk par pērļu zveju?
  — Par pašu zveju, — es jautāju, — vai par tiem dažādajiem starpgadījumiem ...
  — Tikai par pašu zveju! — kanadietis atsaucās. — Iekams noejam svešā apvidū, noderīgi zināt, kas īsti tur gaidām.
  — Nu labi. Apsēdieties, mani draugi, es jums pastāstīšu visu, ko pats esmu izlasījis angļu rakstnieka Sira grāmatā.
  Neds ar Konselu apsēdās uz dīvana, bet kanadietis vispirms vēl iejautājās:
  — Profesora kungs, kas tā pērle īsti tāda ir?
  — Mīļo Ned, — es atbildēju, — dzelnieki pērli sauc par jūras asaru; austrumniekiem tā ir sacietējusi rasas lāse; dāmām — iegarena veida, perlamutram līdzīga caurspīdīga dārga rotas lieta, ko viņas nēsā uz pirksta, ap kaklu un ausīs; ķīmiķim — fosfata un ogļskābes kalija maisījums ar želatina piejaukumu un, beidzot, dabas zinātniekam vienkārši saslimuša organa perlamutra atdalījums, kāds novērojams pie dažām divvāku dzīvnieku pasugām.
  
  173
  
  — Molusku nodalījums, — Konsels piezīmēja, — bezgalvu klase, vākādaiņo kārta.
  — Bet galvenā kārtā, — es turpināju, — pērles attīsta sevišķs pērļu gliemezis, nesamaksājamā pērlene. Pērle ir tikai bumbiņas veidā sacietējis perlamutrs. Tā vai nu atrodama gliemeža vāka iekšpusē, vai arī ievietojusies kādā tā ķermeņa ielokā. Pie vāka tā allaž turas cieti, turpretim ķermenī gluži vaļīgi. Bet tās kodolā vienmēr ir kāds ciets sīciņš priekšmets — vai nu neauglīga oliņa, vai smilkšu graudiņš, ap kuru tad perlamutra viela pamazām un vairākos gados sacietē sīkām koncentriskām kārtiņām.
  — Vai kādreiz vienā gliemezī atrodamas arī vairākas pērles? — Konsels apvaicājās.
  — Jā gan, mīļais. Ir izzvejoti gliemeži, kuros atrodams vesels dārgumu krājumiņš. Es to gan neticu, bet stāsta, ka esot atrastas pērlenes ar simts piecdesmit haizivīm iekšā.
  — Simts piecdesmit haizivīm! — Neds Lends iekliedzās.
  — Vai tad es teicu «haizivīm»? — es atsaucos. — Es gribēju sacīt simts piecdesmit pērlēm. Haizivīm tur nav nekādas nozīmes.
  — Pilnīgi pareizi, — Konsels apliecināja. — Bet varbūt profesora kungs mums vēl pastāstītu, kā tiek pie pērlēm?
  — Ir dažādi veidi. Ja pērle pieaugusi vākam, tad zvejnieki to vienkārši atlauž ar knaibļu palīdzību. Bet visbiežāk pērlenes izber uz krastā paklātiem lūka pīteņiem. Tādā kārtā viņas nobeidzas un pēc desmit dienām iesāk pūt. Tad viņas saber lielos ar jūras ūdeni pilnos toveros, vēlāk attaisa vaļā un skalo. Šeit nu iesākas šķirotāju divkāršais darbs. Vispirms atlauž perlamutra plāksnītes, ko tirdzniecībā apzīmē ar nosaukumiem: franche argentée, bâtarde blanche un bâtarde noire, to pārdod simts divdesmit pieci un simts piecdesmit kilogramu smagu kastu iesaiņojumos. Tad izņem gliemeža gaļu, vāra un izkāš, lai dabūtu laukā pašas sīkākās pērles.
  — Vai pērļu cena ir atkarīga no to lieluma? — Konsels vaicāja.
  — Ne tikai no lieluma, — es atbildēju, — bet arī no to formas, sastāva un krāsas, no to zaigainās, acīm tik tīkamās daudzkrāsu nospulgas. Visskaistākās pērles sauc par pērļu jaunavām vai neskartām, tās atrodamas vienīgi tikai gliemežu ķermeņos, pa lielākai daļai baltas, necaurspīdīgas vai opala mirdzumā, apaļas vai iegareni apaļas. Šīs pērles ir visvērtīgākās, un tās pārdod atsevišķi pa gabalam. Pārējās, vākiem pieaugušās pērles ir nenoteiktas formas, tāpēc tās tiek pārdotas pēc svara. Un, beidzot, iekšējās sīkās pērlītes, kuras parasti sauc par zīlītēm, arī tās pārdod pēc svara.
  
  174
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment

• 7/16/09 03:39 pm
• Uh, kā gāž lietus! Atvēru logu! Klausos visnomierinošāko skaņu pasaulē (:
  Tags: lietus, svaigums
• 1 commentLeave a comment

• Saku atā atā elektroni
• 7/16/09 07:52 pm
• Izdrukāju biļetes uz Positivus.
  
  Rītdienas nakts būs jautra :D
  
  Šodien ievērtēju Instrumentus, uz tiem noteikti jāaiziet paskatīties, paldies mth par saiti uz viņu dziesmu. Laicīgi es viņu piedraugoju, vakar. Redz, kā tās lietas pašas pa plauktiņiem saliekas :) Pirms tam vispār par tādu blici nezināju!
  
  Jāsaliek tik mašīnā telts un citas noderīgas lietas, un rīt vakarā varēs laisties, laisties, laisties!
  
  Juhū!
  Tags: positivus
• 2 commentsLeave a comment