÷

25.3.14 16:00 - nexȶus

Katra būtne ir sava pasaule. Visa dzīvība ir "vīrišķais" spēks, kas ierodas savāķīt nīkstošo akmens un starpzvaigžņu šķīdoņa lēdiju. Nav vajadzības pakļaut - ja viens otru spēj cienīt. Ja pasīvais nesirgst ar alkām valdīt pār aktīvo. Tur arī evolūcija un tur arī cilvēces izaicinājums - atrast savu identitāti, savu aktīvo spēku un nejaukt to ar pasīvo, nepiesavināties to, kas nav savs - pārkāpt visam, kas nedzīvs, un iemiesot sevi, savu izcilo, aktīvo spēku, pārējo tikai apgādājot. Cilvēks spēj domāt. Cilvēks spēj apmīļot pasauli tā, lai pašam prieks. Pasaulei sārtāki vaigi, un pats - sevī drošāks. Ne apspiedējs, ne tirāns, bet partneris, devējs un ņēmējs, māceklis un skolotājs - bez lūgšanas, bez pazemošanās, bez vardarbības. Un savienībā rodas jauna dzīvība, jauns aktīvs spēks, kas iemieso vecāku tālākās tvēruma robežas jaunā un patstāvīgā pamatā. Tas jāciena, jāuzklausa, tam jāatbild. Jānodod stafetes kociņš tā, lai neuzprasītos ar to pa seju. Tā visas būtnes top pasaule sevī - planētas, saules, galaktikas... Bezgalīga bagātība kopš neatminamiem laikiem.
Bet ir kāds lūzuma punkts. Kāds bastards, kāds nelaimīgs, pamests bērns, kāds pasaules ienaidnieks - pasaule pret pasauli, melnais caurums. Varbūt šis konflikts vienmēr ir klātesošs, varbūt tas nav radies vēlāk, varbūt tas ir mūžīgs, varbūt tas ir nepieciešams. Varbūt šī melnā matērija ir tas, kas tur pasauli kopā, varbūt dievišķa kļūda visfundamentālākajos pasaules aprēķinos ir pārvērtusi nekustīgi perfektu kārtību šausmīgā cīņā ar rāpšanos citiem uz galvas milzīgā ciešanu kalnā, un miegainā radītāja spalva, neuzmanīgai rokai paslīdot sapnī, kā spilvena vīli atrāvusi elli, novelkot melnu svītru un atraisot brīvu telpu iztēlei un visam, ko tā varētu gribēt, iekārot, iegūt. Varbūt šis neapturamais tintes traips ir pats radītājs, kurš pārstājis cienīt papīru, uz kura raksta. Varbūt pati rašanās ir no necieņas pret sevi. Varbūt neesamība, pagurusi no sevis, izspļāva esamību. Un esamība, kaila un salstoša, izvēma kādu, ko apskaut. Un dzīvība, bezjēdzīga, deva sev ziņnesi zvaigznēm, cilvēku, saucēju tumsā: "Es esmu dzīvība! Es esmu šeit un es redzu! Es redzu sevi, zvaigznes! Es esmu, es redzu, es saucu!" Un zvaigznes - varbūt tās atsaucas, varbūt tās klusē mums pretī, ko domā: pilnīgu vienaldzību. Un cilvēks, ietriecies pats savā astē, atgriežas, mūžības satriekts, laika un telpas saplēsts, redzējis visu un visā - vispār neko: tikai sevi, un zvaigznes, un zemi zem kājām. Loks noslēdzies. Un nav vairs ko zaudēt. Cilvēks - pasaule sevī - vēršas pret eksistenci. Nometis radības kroni, pie galvas - šī kosmosa - pielicis radības stobru un lēnām, tik lēni kā pasaule rodas, spiež mēlīti, cik ātri spēdams, bet lēni, tik lēni kā viss, kas ir bijis, var paslīdēt garām acīm, lodei slīdot no vienas nebūtības uz otru, caururbjot laiku un telpu, šī radītāja galvu, ar atbildi, kuras jautājums ir šis šāviens. "Dzīvība," atbild eksistence. "Nāve," pārtrumpo dzīvība.

• Saki

19.3.14 16:39 - Nabadzības koeficients, kvalitāte/kvantitāte

Ja "dzīvība" ir spēja just, reaģēt un augt,
un mēs esam redzējuši, kā līdzcilvēki vai mēs paši esam zaudējuši spēju just, reaģēt un augt dažādos aspektos,
tad šādā valodas lietojumā varam pieņemt, ka cilvēkā vienlaikus pastāv vairākas dzīvības,
no kurām par dzīvību esam pieraduši (pieradināti?) saukt tikai pēdējo - to, kura uztur elpošanu un sirdsdarbību,
un daudzas dzīvības jau esam zaudējuši - kurš nu ko.
Mēs esam dzīvie miroņi. Varbūt vispatiesākajā nozīmē vairāk miruši nekā dzīvi.
Varbūt tāpēc vārdi "brīvība", "dzīvība", "mīlestība", "skaistais", "labais" utt. tautas apziņā nav sinonīmi - un daudzi no tiem vispār zaudējuši nozīmi,
jo tos balstošās dzīvības (maņas, gribas, augļi) jau mirušas - to vairs nav.
Tu jau esi miris.
Bet varbūt - iespējams - nav izslēgts, ka ir iespējams piecelties no miroņiem. Protams, pirms zaudēta pēdējā dzīvība - tā, kurai bez pārējām tik un tā nav nozīmes. Tā, par kuru atdodam visu. Tā, kura ir bez satura, bez jēgas, bez nākotnes. Tā, kura ir tikai ēters visiem šīs pasaules signāliem. Tā, kura nav nekas vairāk kā vakuums. Mēs atdodam visu, kas varētu būt, par to, kas jau ir. Bet kas gan ir nejēdzīgāk - zaudēt to, kas jau redzēts, vai iespēju jebkad redzēt ko vairāk?
Baidies no nāves? Varbūt tā ir nāve, kas baidās.

• 14
• Saki

5.3.14 23:06 - "Nāves bailes"

Domājot par "nemirstību", jāņem vērā, ka mana identitāte pēc manas nāves nevienu neinteresēs - un tā jābūt. Kapakmens, uz kura uzrakstīts vārds un gadskaitļi, ir pazemojums cilvēkam, pēc kura nekādu citu pēdu pasaulē nepaliktu, un traucēklis tam, kurš joprojām dzīvo.

Vai tiešām ir svarīgi, lai manu dzīvi mākslīgi pagarinātu mana vārda vai sejas nospiedums vēl dzīvo manas paaudzes biedru atmiņās? Daudz jēdzīgāk šķiet neaprobežoties ar sociālu identitāti, tā vietā dzīvojot tādu dzīvi, kuras patterns anonīmi turpinātos realitātē, savijoties ar visu citu un padarot to kopumā labāku. Tā būtu īsta nemirstība. Bet šādu dzīvības turpināšanos kavē tieši pieķeršanās vārdiem, apzīmējumiem, neredzot dzīvības procesus aiz tiem.

Cik daudzi mirušie sakropļoti, reducēti uz kaut kādu "viņu" tēlu, kurš funkcionē atsevišķi un atšķirīgi no pašas dzīvības, kuru iemiesojis attiecīgais indivīds! Labāk lai mani nevis atceras, bet gan dzīvo. Ne tāpēc, ka paliktu kāds atsevišķs "es", kurš to varētu novērtēt, bet tāpēc, ka dzīvošana plašākā kontekstā piedāvā "mūžību" jau tagad - tu jau tagad vari dzīvot to, kas tu gribi būt pēc nāves. Es negribu būt vārds, gads, tituls. Es vienkārši gribu nākt par labu. Tāpēc mana galējā atbildība savā un pasaules priekšā ir pēc labākās sapratnes saprast, kas ir labs, un dzīvot, cik vien atbilstoši tam iespējams. Ne jau kāda cita dēļ. Tādēļ, ka tas ir vislabāk. Un, ja tas nebūtu vislabāk - tas vienkārši nebūtu vislabāk, un vislabāk būtu kaut kas cits. Tas tad arī būtu jāizraugās. Vienkārši.

P. S.
Lieta nav pat par "pēc nāves". Tas ir par "vispār". Kas vispār ir svarīgi. Kas ir dzīvība. Es tajā esmu tikai un vienīgi posms. Dzīvība plūst, un viens no mutulīšiem "esmu es". Un tā ir mana (dzīvības) atbildība - vai es to straumi apturēšu sevis dēļ, vai reaģēšu uz šķēršļiem tā, lai dzīvība attīstītos. Nav pat svarīgi, kāpēc. Tāpēc, ka dzīvība vnk ir. Viss, ko varu darīt, ir pats atrast to kārtību un neatdot to nevienam, kurš, pārvērties par dambi, cenšas privatizēt šo straumi. Tā nepieder nevienam. Taču, pieņemot atbildību par to, kas pieder tev, par to, kāda ūdens kustība tu esi, tu vari šo dzīves plūdumu uzlabot kopumā - gan sev, gan citiem. Tā arī ir visa patība, kas nepieciešama - patiesa sevis pazīšana. Ja te vispār kaut kas ir "jāpierāda", tad tikai tas, ka dzīvot patiešām ir vērts un ka es to pieņemu. Nav svarīgi, kas tur ar to "mani", tas nav būtiski. "Es" esmu atbildība pret dzīvību. Bet bailes ir nāve - centieni nomainīt pasauli/mīlestību pret savu kapakmeni. Katra vara ir centiens izpostīt visu labo, bet viss labais balstās mīlesībā jeb brīvībā - jeb sevis atpazīšanā un saprašanā, kurai citi var palīdzēt, bet nekas un neviens to nevar aizstāt. Un galējā atklāsmē "es" vietā vienmēr atrodas mūžīgi principi. Bet, kamēr tos aizklāj vārds, amats, statuss, tikmēr cilvēks savā dzīvē primāri ir mironis. I prefer to be called Nobody.

• 2
• Saki

26.2.14 16:14 - Nāve dzīvā ķermenī: dievs-zombijs

Cilvēka spēja saprast uzliek smago un dižo pienākumu: saprast. Tāpēc tieši cilvēku tik ļoti vilina šis atvieglojums, atbrīve no sevis - allaž pieejamā izvēle: nesaprast.

• Saki

26.2.14 15:52 - twist this at your peril

Kārtību, labo un skaisto pasaulē notur stingri dzīvības/attiecību pavedieni. Tiem pastāvīgi jānes haosa melnā masa. Mēs esam kārtība - haoss ir nāve. Un noticot, ka nāve (pēcnāve vai nebūtība; neauglīga fantāzija vai neloģiskas cerības) ir pelnījusi mūsu cieņu līdzīgi dzīvei, mēs atsakāmies no tā, kas esam, un zaudējam vispirms tiesības un galu galā - spēju sevi cienīt un izdzīvot. Tā iznīkst skaistais, labais un kārtīgais: nomainot savu dabu pret vispārējo nenoteiksmi jeb "beznosacījuma mīlestību".

• Saki