Sviesta Ciba |

Iksirugumta (

po) rakstīja,
@ 2012-09-13 13:28:00

Morālās audzināšanas posts
Tie paši cilvēki, kas bērniem pārmet "citi var, bet tu hvz kāpēc vienīgais nevari", saka to par "ja visi lektu no jumta, tu arī lektu?"
Turklāt iespējams, ka mēs tiešām, patiešām tiešām esam tieši tik debili - ne vien tāpēc, ka mūs tā terorizēja, ne tikai tāpēc, ka paši to darām, bet tāpēc, ka visa cilvēce spēj izdzīvot tā vienīgā iemesla dēļ, ka mēs visi esam ieslēgti nesaraujamā divkosības cilpā.

(Ierakstīt jaunu komentāru)

barvins
2012-09-13 13:55 (saite)

Vecāki diezgan skaidri norāda, kuru uzvedību vajag kopēt un kuru ne - tie teksti 'visi var', 'ja visi lektu' vienmēr nāk kontekstā ar konkrētu piemēru, ar konkrētu darbību, ko sīcis dara, vecākuprāt, nepareizi. Ja bērns to mēģina vispārināt - ka visa veida uzvedību vajag kopēt, vai ka neko nevajag kopēt no citiem, tad pieļauj loģikas kūdu, ķipa, jānītis runā krieviski, jānītis ir vīrietis, tātad vīrieši runā krieviski.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

po
2012-09-13 14:07 (saite)

Points tajā, ka arguments, kāpēc kaut ko darīt, ir tāds, ka "visi tā dara". Un tam pretī tiek mācīts, ka reizēm nevajag darīt, kā visi dara. Un, lai arī gadījumi ir dažādi, tomēr reizē ar to, ka jārīkojas saprātīgi, tiek mācīts, ka jādara tāpat, kā dara citi.
Respektīvi - indivīdam uzmanība tiek pievērsta tikai tad, ja tas kaut ko dara nepareizi. Visos citos gadījumos tiek veicināta kolektīvā automātika. Individuālās, kritiskās domas loma cilvēkā ir tikai tāda, lai koriģētu uzvedību tā, lai tā sāktu saskanēt ar to, kā dara citi. Un, ja retu reizi gadās, ka visi dara uzskatāmi aplami, tad kristiskās domāšanas spēja var pārņemt sistēmu uz pārejas posmu, lai pārnestu sabiedrību jaunā uzvedības automātikas līmenī.
Tas, kas mani šinī fascinē, ir tas, cik sāpīga ir cilvēka pieredze, kamēr viņš glabā ilūziju par personību (un mūsu smadzenes ir veidotas tā, ka individuāla domāšana ir [gandrīz?] neizbēgama). Mums šķiet, ka domājam neatkarīgi, individuāli, loģiski. Taču reāli visa plūstošā dzīve notiek atdarināšanas un pakļaušanās režīmā, kamēr tā daļa, kas uzskata cilvēku par individuālu (un kura mūsu kultūrā ir nostādīta diskursa centrā), principā kalpo tikai kā vainas apziņa. Ja ir tāds "es", tad tas es ir viss sliktais, viss dīvainais, nepareizais, vājais, neiederīgais. Izņemot tās reizes, kad individuālā doma, kā jau minēts, sevī spēj kondensēt sabiedrības kustību un iznest sabiedrību jaunā līmenī (kas ir līderu, vizionāru, elku loma).

Un, jā, ar tiem tekstiem vecāki norāda, ko darīt, ko ne, taču manas domas centrā ir šī problēma, ka mums nākas nonākt plosoša mulsuma pozīcijā, kur reizē gribam būt kā citi, taču pārāk labi spējam apzināties sevi un nereti - censties mainīt pasauli, lai attaisnotu savu sabiedriskajam "mēs" pretīgo "es".

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

barvins
2012-09-13 16:24 (saite)

Nu jā, tā ir, kolektīvā automātika, pašregulējoša sitēma, kas veicina cilvēku uzvedības vienādošanu (kas pamatā, man šķiet, ir labi, jo ir ērtāk dzīvot pasaulē, kur citu cilvēku uzvedība lielos vilcienos ir prognozējama, nu, nav visu laiku jāuzmanās no negaidītas rīcības - ka tramvajā iekāpjot pirmklasnieks iekodīs kājā, vai tamlīdzīgi).

Es tikai nesaprotu, no kurienes praksē rodas tā vainas sajūta un tas plosošais mulsums, ja spēles noteikumi iepriekš ir zināmi, nu, ka izlēcējus sodīs un tā. Nu, ja es daru kaut ko sabiedrībai nepieņemamu, tad es parasti jau iepriekš labi zinu, kāpēc to daru un kādas būs sekas, attiecīgi esmu atradis tam kaut kādu racionālu pamatojumu, man jau ir gatavas atbildes uz uzdirsieniem, un vispār jūtos kā taisnīguma cīnītājs un tādā garā - nav īsti par ko justies vainīgam. Retu reizi varbūt sajūtos vainīgs tad, kad impulsīvi, nepadomājot esmu pārkāpis kādas sabiedrības normas, nu, ķipa, piedzēries un uzvedies kā kretīns, bet citādi, nesaprotu, par ko tu runā. Tā tiešām ir? Cilvēki mulst un jūtas vainīgi par to, ka tramvajā nesamaksā par biļeti vai par to, ka neēd gaļu?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

po
2012-09-13 16:33 (saite)

Ne vienmēr viss ir konceptualizēts, sistematizēts. Turklāt, tāda prāta stingrība iespējama, tikai pieturoties pie kādas domu sistēmas. Un tā jau atkal ir kolektīvā doma. Tobiš - tu pārnes savu iekšējo informāciju uz to sistēmu, kura pēc radīšanas jau kļuvusi ārēja. Un tas ļauj tev sevi attaisnot. Bet, ja tāda (un cita) veida morāli atmet, ja apjauš domu sistēmu arbitraritāti, tad vairs nav iespējams būt paštaisnam veidā, kurš spēj ignorēt kolektīvo domu sevī, kura darbojas paralēli ar individuālo. Un tās iekšējās intereses konfliktē. Tu reizē gribi braukt pa zaķi un reizē apzinies, ka kolektīvam tas traucē. Un, ja tu nepieņem ētikas kodeksu, kura ietvaros vari sev sist uz pleca un teikt: redz, cik es patstāvīgs, neatkarīgs, racionāls - es varu nemaksāt un rēķināties ar sekām, kuras arī mierīgi panesīšu, jo man šajā notikumā nav nekā neskaidra - es pats to esmu izvēlējies! - ja nav iespējama tāda veida doma, tad atliek vien gumt zem tās konflikta nastas.
Un ir dažādi cilvēki un dažādās pozīcijās - gan domas, gan dzīves apstākļu, gan citādi - un no katras pozīcijas lietas izskatās citādi. Ir pozīcijas, no kurām cilvēks visu veltī sabiedrībai. Ir citas, no kurām visu veltī sev. Un tad ir pozīcija, kura, cilvēkam esot pārāk godīgam pret sevi, liek viņam respektēt abas iepriekšējās vienlaikus veidā, kas neļauj tās izolēt, kur nu vēl - funkcionāli apvienot.
Nevar to kūku apēst un vēl paturēt. Bet gribas abus. Un nekādi argumenti to nemainīs. Tāpat kā ir grūti nogalnāt mirstošu tuvinieku. Tas atbrīvos viņu no ciešanām, bet domājams, ka teju katrs cilvēks (izņemot galējus psihopātus) saprot, cik neiespējama ir šāda izvēle. Tobiš - cik tā ir Smaga un Sāpīga. Pat ja to izdara.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	barvins 2012-09-13 16:52 (saite)
	I see your point. Tajā pat laikā izvēle, vai iet uz kino, vai iet uz teātri, nešķiet smaga un sāpīga, kaut abus vienlaicīgi tāpat nevar. Nu, cilvēkam jābūt totālam perfekcionistam, lai neizvērtētu, par ko ir vērts cepties, un par ko nē. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

po
2012-09-13 17:07 (saite)

Ne jau par kino un teātri es runāju. Ikdienas izvēles izdara pašas sevi. Problēmas ir izvēlēm, kurās iesaistīti savstarpēji izslēdzoši principi. Tādi kā "mēs" un "es", kas mums katram piemīt. Un šie principi var darboties ļoti nemanāmi - ne katrs tos sevī atklāj. Reizēm dzīve vienkārši vedusies pārāk viegli un nav bijis vajadzības iedziļināties. Fine by me. Bet pat tad var būt tā, ka reizēm vienkārši nevari atrast mieru, jo ir vajadzīgs gan viens, gan otrs, un dažreiz - reizē. Tipa kā gadījumos par - piektdienas vakarā iet uz krogu vai palikt mājās un strādāt? Sevišķi, ja dedlains ir, teiksim, nākamajā dienā, bet taisni tad pat arī aizbrauc kāds sen nesatikts draugs. Un tad nu jālaužas - draudzība vai darbs. Un, protams, ir daudz vērienīgākas izvēles, smagākas - konceptuālākas - izvēles, kad, apzinoties savu iekšējo pasauli ar "mēs" un ar "es" nākas izdarīt lēmumus par to, vai resursus veltīsi vienam vai otram, bet zini, ka neviena no iespējamajām izvēlēm nav vispārināma un katra no tām būs jānožēlo otras priekšā. Tipa kā saiet kopā ar meiteni, kad zini, ka viss aizies uz grunti. Vai taisīt bērnus, kad zini, ka daļa tevis to nožēlos. Vai sēdēt gadiem bibliotēkā vai laboratorijā, audzējot plecus, lai uz krūtīm vairāk vietas medaļām - bet tajā pašā laikā tu zini, ka upurē draudzības, potenciālas mīlestības, mīļumu, jaukumu, laimi. Un kā tad lai izvēlas?
Turklāt tas izvēles smagums kā katrs smagums uzliek papildu slodzi, un izdarīt lēmumus vispār kļūst grūtāk - sistēma kļūst kūtrāka. Tikmēr cilvēkiem, kuriem paveicies iedzimt un iedzīvoties apstākļos, kuros visas izvēles izdara sevi pašas un nekas nav jāskatās sevī tik dziļi, tiem dzīve iet kā pa diedziņu un viņiem var būt visas tās lietas - nauda, slava un mīlestība. Viņiem nav jātērē laiks uz drūmām pašrefleksijām un godīgām bezizejām. Un tas ir kolosāli - es arī tā gribētu. Bet - katram savs. Neizbēgami un forever. Un tas vēlreiz raksturo to nastu - zināt, ka tu nekad nebūsi "normāls" un "sekmīgs" kā tie, kas nesaprot, ko tu tur zini. Un tas kremt, jo tev viņu priekšā jājūtas vainīgam par to, kas tu neizbēgami esi, kamēr tavs iekšējais "es" var viņus ienīst par to, cik neaprakstāmi stulbi viņi var šķist. Un šajos konfliktos izvēršas tādas titānu cīņas, ka to nevar ignorēt. Tāpēc arī cepiens par "dari kā visi!" pret "nedari kā visi!", jo tur jau tā kauja dzimst. Tur norauj miesu un atsedz kaulus. Tur tevi sakropļo līdz tam, ka, norāvis segu no rāmās debesu un zemes gultas tu uzzini, ka tas, kas starp viņām notiek, ir netīrs un baudpilni naidīgs karš.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	po 2012-09-13 17:14 (saite)
	Un, svarīgi piezīmēt, ka runa, protams, nav par kaut kādām tur ikdienas izvēlītēm. Runa ir par identitāti, par jautājumu "kas es esmu?", uz kuru nākas sniegt absolūti nekonkrētu atbildi - tādu, kura ir neizbēgami un uz pavisam iekšēji pretrunīga. T.i., es esmu neatrisināms konflikts ar relatīvi apdzīvojamu perifēriju. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	barvins 2012-09-14 10:58 (saite)
	Hmm. Cik ir redzēts, tipiskākie risinājumi neatrisināmiem iekšējiem konfliktiem ir nodzeršanās, pievēršanās reliģijai vai pašnāvība. Interesanti, kā tu tiksi cauri. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	po 2012-09-14 13:07 (saite)
	:) Re, uzķēri sāpi! (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

Navigate: